Kad Saeima un valdība definēja Latvijas prioritātes nākamajam plānošanas periodam, mēs izvirzījām divas - lauksaimniecības politika, kur mērķis bija sasniegt vismaz 80% no ES vidējā līmeņa tiešmaksājumos, un kohēzijas politika, kur uzdevums bija panākt, lai tas nav mazāks par apjomu iepriekšējā plānošanas periodā. Šāds prioritāšu definējums ir arī vienošanās pamatā starp premjeru un ZZS. Bet var piekrist, ka aktīvākās diskusijas un darbs ar Eiropas Komisiju ir bijis saistībā ar lauksaimniecības politiku. Būsim reālisti: tā kā ES donorvalstis nelabprāt iemaksā naudu Savienības kopējā katlā, diez vai mums izdosies izcīnāt palielinājumu abās prioritātēs...
Un te sākas spekulācijas. Runā, ka mums tiks piedāvāts izvēlēties: palielināt tiekšmaksājumus vai saglabāt Kohēzijas fonda apjomu.
Tieši tā. Tādēļ es uzskatu, ka līdz gada beigām mums nacionālajā līmenī ir jāizlemj, kas būs mūsu prioritāte nr. 1, ja t. s. pēdējās nakts sarunās tiešām tiks izvirzīta šāda izvēle. Jāsaprot, ka Kohēzijas fonds lielā mērā ir mūsu attīstības pamatā - šajā sadaļā mēs esam tērējuši gandrīz tikpat lielas summas, cik mūsu nacionālais budžets. Ielas, skolas, ostas, lidosta, sociālie atbalsta pasākumi... Tāpēc mans uzskats ir, ka Latvijas prioritāte ir Kohēzijas fonds. Attiecīgi valdībai ir jāatrod arī spēcīgi sociālie partneri, kas Briselē nepārtraukti atgādinātu par šo fondu svarīgumu.
Ja mēs izšķiramies par labu kohēzijai, tad ļoti viegli iedomāties, ka jau nākamajā dienā pie valdības ēkas būs zemnieku traktori un cūku galvas...
Protams. Jo zemniekiem tas ir izdzīvošanas jautājums Eiropas tirgū, kur citu valstu lauksaimnieki bauda ne tikai ES līmeņa, bet arī ievērojamu nacionālo atbalstu. Nu ko tur teikt? Valdībai ir jāmēģina noskaidrot sabiedrības domas un izskaidrot situāciju neapmierinātajiem. Jāņem vērā arī tas, ka papildus tradicionālajai Kohēzijas fonda paketei mēs esam uzrunājuši Eiropas Komisiju par tādiem lieliem projektiem kā sašķidrinātās gāzes terminālis, dzelzceļa infrastruktūras attīstība rietumu-austrumu virzienā, Baltijas Zinātņu inovāciju centrs un airBaltic. Arī šie projekti ir jāsarindo prioritāšu secībā, lai tad, kad Komisija saka: visam naudas nebūs, mēs zinām, ko gribam.
Jūs pieminējāt sašķidrinātās gāzes termināļa projektu. Jūs ticat, ka Baltijas valstis spēs vienoties par kopīgu projektu?
Lietuviešu projekts tieši neietekmē kopējo, tomēr jāatzīst, ka es neticu, ka Baltijas valstis spēs vienoties, un tam netic arī Eiropas Komisija. Lieta tā, ka Komisija pati piesaistīja augsta līmeņa konsultantus no Itālijas, lai gūtu viedokli par to, kur šādam terminālim visloģiskāk atrasties. 19. jūnijā bija kārtējā konsultāciju grupas sanāksme, un rezultāti ir tādi, ka ekspertu skatījumā izdevīgākā vieta ir Igaunija. Pretēji tam, ka mūsu ekonomikas ministrs un premjers nenogurst apgalvot, ka Latvijas trumpis ir Inčukalna dabasgāzes krātuve un attiecīgi terminālim jābūt Latvijā. Respektīvi, Latvijas amatpersonu nostāja ir bijusi, ka terminālis ir ne tik daudz biznesa, cik politisks, enerģētiskās drošības projekts. Eksperti tātad domā citādi...
Šonedēļ Lietuvas ārlietu ministrs nāca klajā ar pārsteidzoši asu paziņojumu, būtībā apvainojot Latviju, kas tērējot naudu kaut kādām zaļo kustībām un noskaņojot sabiedrību pret Visaginas atomelektrostacijas projektu.
Man šķiet, trim Baltijas valstīm ir jāsaprot, ka kopš deviņdesmito gadu vidus akcenti ir mainījušies, priekšplānā izvirzoties izdevīguma principam. Visaginas kontekstā tas nu būtu Lietuvas uzdevums skaidrot Latvijai, kādi precīzi būs Latvijas ieguldījumi un ieguvumi. Lietuvieši šo savu mājas darbu pagaidām nav izdarījuši. Iznācis tā, ka Latvija pati ir pasūtījusi gandrīz par miljonu šādu pētījumu, kas, manuprāt, nav īsti pareizi. Smagums ir jāiznes Lietuvai. Tiesa, Latvija savukārt neizdarīja savu mājas darbu skaidrošanā, ja runājam par sašķidrinātās gāzes termināli.
Ja pie šī galda sēdētu Lietuvas Seima deputāts, viņš droši vien teiktu, ka Latvija nav kaut ko izdarījusi Visaginas kontekstā... Nemākam sadarboties?
Diemžēl laikam gan. Kā amerikāņi saka: nepietiek ar sava priekšlikuma uzrakstīšanu un nolikšanu uz galda sev priekšā - jāpanāk, lai tas nonāk arī pie pretī sēdošajiem...
Intervēja Guntis Bojārs, sagatavoja Māris Zanders