Latvija no pārējām divām Baltijas valstīm Maskavas pasākumā atšķīrās ne vien ar to, ka tās dziesma neiekļuva finālā, bet arī ar to, ka tika pārstāvēta ar dziesmu krievu valodā. Busuļa Eirovīzijas kolēģis no Lietuvas dziedāja angliski, bet Igauniju pārstāvēja, tik pašsaprotami, dziesma igauņu valodā.
Tas, ka no Baltijas valstīm visaugstāko - sesto vietu - finālā šogad ieguva igauņi, cerams, Latvijā vismaz uz kādu laiku ir atcēlis argumentus par valodas ietekmi uz vietu, kurā Eiropas skatītāji dziesmu (vai valsti) ierindo. Piemēram, tieši orientējoties uz rezultātu, Kārlis Streips jau martā apsveica Busuļa izvēli dziedāt Maskavā krieviski: «Nepārprotami ir skaidrs, ka krievu valodu prot lielāks skaits Eirovīzijas skatītāju nekā latviešu valodu. Vēl vairāk, Intars noteikti krievu valodā dzied daudz, daudz labāk, nekā vakar Ventspilī pietiekami daudz finālistu dziedāja angļu valodā.» Šai sakarā interesanti, protams, būtu uzzināt, cik daudz Eirovīzijas skatītāju pamanīja (un cik daudz novērtēja) to, ka Sandra Nurmsalu dziedāja igauniski? Latvieši - noteikti. Un vēl - BBC mājaslapā Sandrai Nurmsalu jeb Igaunijai bija veltīts daudz pozitīvu komentāru, arī faktam, ka viņa dzied igauniski: «Apsveicu Igauniju par drosmīgu izvēli!», «Uz fona, kur lielākā daļa valstu izvēlas angļu valodu, Igaunija demonstrē patstāvību. Es domāju, ka vairākums cilvēku to sapratīs», «Es varu redzēt Igauniju uzvaram. Valoda tās priekšnesumu padara vēl mistiskāku».
Katru gadu Latvijā tiek diskutēts par tā saucamajiem Eirovīzijas standartiem (kas ir un kas nav Eirovīzijas dziesma) un nereti par dziesmas valodu turklāt. Esmu starp tiem, kam šīs diskusijas šķiet bezjēdzīgas, jo nav pierādīts pašas Eirovīzijas jēdzīgums. Tāpēc nākas iztikt ar secinājumu, ka Latvija piedalās jocīgā pasākumā, kura jēga ir grūti apjaušama. Taču vismaz princips ir skaidrs - Eirovīzija ir konkurss, kurā izpildītāji piedalās, pārstāvot valsti (kā teikts Vikipēdijā - nacionālo televīziju uzdevums ir izvēlēties dziedātāju un dziesmu, kas pārstāv savu valsti starptautiskajā konkursā). Tāpēc vismaz no šī - pārstāvniecības aspekta (un nevis rezultāta) «valodas jautājuma» apspriešana ir svarīga. Un drīkst arī uzdot jautājumu - vai tad, ja Busuļa krieviskā dziedāšana tik tiešām būtu varējusi garantēt Latvijai augstu vietu finālā, šī vieta Latvijai un tās pilsoņiem būtu vairāk vērta par pazemojumu tikt pārstāvētiem ar krievu valodu?
Pats Busulis gan cilvēkiem, kurus apbēdināja fakts, ka mākslinieks nacionālajā atlasē savācis skatītāju balsis par dziesmas izpildījumu latviešu valodā, starptautiskajā konkursā nolēma dziedāt krieviski, Apollo videointervijā ieteica tikt galā ar viņu problēmām, kas saistītas ar krīzi, dzert pienu, baldriānu, žeņšeņu un neuztraukties par sīkumiem: «Jo es uzskatu, ka tas ir pilnīgs sīkums. Tur nav nekādas politikas, nekāda egoisma no mūsu puses. Tas vienkārši tāds prikols.»
Taču varbūt tieši tāpēc fakts, ka Maskavā Latviju pārstāvēja prikols, šķiet pat vēl skumjāks par Georga lentītēm. Tās bantītes pie automašīnām un pat velosipēdiem es uztveru kā nepatiku pret Latvijas karogu un neatkarību, ar ko lepni tiek demonstrēta vismaz nelojalitāte mūsu valsts vēsturei. Taču ar tām atsevišķa Latvijas iedzīvotāju daļa mēģina pierādīt sev un apkārtējiem savu identitāti vai vismaz parādīt savas identitātes meklējumu mokas.
Bet Busulim dziedāšana krieviski neesot ne egoisma, ne politikas jautājums - vien prikols, ar kuru Latvija Eirovīzijā izgāzās, jo prikols acīmredzami netika saprasts. No malas, un vienalga no kuras - no Igaunijas, no Krievijas vai jebkuras citas malas tas visticamāk izskatījās pēc neveiksmīga pielīšanas mēģinājuma vai vēl sliktāk - pēc apstiprinājuma aizdomām par Latvijas prokrievisko orientāciju.
Turklāt nākamais prikols , kas šo vēl vairāk apstiprinātu, nemaz ilgi vairs nav jāgaida. Viens latviešu onkulītis studentu mītiņā, kur jaunieši prasīja valdībai nesašaurināt Latvijā izglītības iespējas, dalījis lapiņas - lai neiet uz 6.jūnija vēlēšanām. Un arī bez lapiņu lasīšanas daudzi latvieši uzskata, ka apgrūtināt sevi ar piedalīšanos vēlēšanās ir bezjēdzīgi, tādējādi paverot iespējas vismaz pusi no Latvijai atvēlētajām deputātu vietām ieņemt cilvēkiem, kam Latvijas valstiskā neatkarība šķiet kļūda. Tāpēc jautājums šobrīd, visticamāk, nav par to, ka Eiropa mūs nesapratīs, bet - kad beidzot mēs sapratīsim paši sevi. Un laika vairs nav daudz.