Zeme man ir
Vidzemes tirgū zemeņu pārdevēji ir uz katra stūra. Ogu izcelsmes valsti gandrīz neviens nenorāda, taču uzrunātie tirgotāji māj ar galvu, ka zemenes ir vietējās, un stāsta, ka Latvijā raža vēl turpina nogatavoties.
Puisis, kurš uz galdiņa nolicis dažus plastmasas trauciņus ar ogām, stāsta, ka tās nāk no Turaidas tāpat kā visa augļu un dārzeņu produkcija, kuru viņš tirgo. Uz jautājumu, vai var to dokumentāli apstiprināt, viņš atbild, ka jāpagaida saimnieks, viņš varot. Kad saimnieks būs? «Kaut kad vēlāk būs,» atbild pārdevējs.
Arī vienīgā pārdevēja, kura virs zemeņu kastēm novietojusi baltu lapu ar uzrakstu «Ikšķile», apgalvo, ka ogas tiešām tur augušas, un aicina nogaršot. Zemene ir aromātiska, sulīga, vidēji salda, bet pacieta. Pierādīt, ka ogas ievāktas Latvijā, pārdevēja tomēr nevar - esot jājautā saimniecei kioskos ap stūri.
Turklāt pārdošanā izliktas tās pašas šķirnes zemenes par to pašu cenu, tikai šoreiz bez norādes, ka ogas audzētas Ikšķilē. Uzņēmuma Muižas Pluss pārstāve kā vienīgo apliecinājumu, ka produkciju audzējusi pati, uzrāda dokumentu, ka viņai pieder zeme Ikšķiles novadā, bet, vai tajā aug zemeņu stādi, turklāt tādi, kas dod tik lielu ražu, pārliecināties nevar.
Par Rīgā reģistrēto firmu, kas, pēc uzziņu dienestu vēstītā, nodarbojas ar augļu un dārzeņu mazumtirdzniecību, novada domē neko nav dzirdējuši. Pašvaldības pārstāve Indra Leja, kura ikdienā kontaktējas ar lauksaimniekiem, stāsta, ka apkārtnē ir divi trīs zemeņu audzētāji, taču tiem nav apstādītas tik lielas platības, lai ik dienas ogas varētu realizēt tirgū. Tam kā minimums būtu vajadzīgi no viena līdz diviem hektāriem zemes. Zemnieki I. Lejai teikuši, ka Ikšķiles zemenes pārdod arī Rīgā pie Kongresu nama. «Taču arī tie nav mūsējie,» piebilst domes pārstāve.
Sodi problēmu nerisina
To, vai pārtikas preču izcelsmes valsts atbilst marķējumā norādītajai, Latvijā uzrauga Pārtikas un veterinārais dienests (PVD), kura speciālisti ik dienas strādā arī Vidzemes tirgū. PVD sabiedrisko attiecību speciāliste Ilze Meistere stāsta, ka vienīgais veids, kā to pārbaudīt, ir skatīties preču pavadzīmes. Katrai ievestajai produkcijai, tajā skaitā dārzeņiem, ogām un augļiem, ir jābūt pavaddokumentiem, un tajos jābūt minētai valstij, kurā tā ir izaudzēta. Tomēr ierobežotu resursu dēļ PVD nespēj nepārtraukti uzraudzīt, vai uzņēmēji stāsta pircējiem taisnību. «Skaidrs, ka pie katra tirgotāja mēs nevaram izstāvēt un izkontrolēt, vai Ungārijas izcelsmes ķirši arī vakarā vēl joprojām ir Ungārijas, nevis Latvijas ķirši,» atzīst I. Meistere.
Sods par pircēju maldināšanu var svārstīties no pieciem līdz pat 500 latiem, taču PVD pārstāve neslēpj, ka tas problēmu kopumā nerisina. Atsevišķu statistiku par šādiem pārkāpumiem PVD neapkopo, tomēr I. Meistere zina teikt, ka tie tiek fiksēti nereti. «Tā ir diezgan bieža parādība, īpaši pavasarī tā bija raksturīga, bet turpinās vēl tagad,» viņa atzīmē.
Pārdevējiem, kuri vēlas nomāt vietu, lai tirgotu pašaudzētu produkciju, tirgus no savas puses liek vēl pierādīt, ka viņu īpašumā ir zemes gabals, bet arī tas nesniedz nepieciešamās garantijas par preces izcelsmi. «Pārbaudīt, vai tur tiešām tiek audzētas ogas, mēs nevaram. Tas nozīmētu apbraukāt visus tirgotājus,» skaidro par Vidzemes un Centrāltirgu atbildīgā pašvaldības uzņēmuma Rīgas Centrāltirgus Tirdzniecības departamenta direktore Laura Krīgere un piebilst, ka Centrāltirgū vien tādu ir ap 600.
Patērētāju tiesību aizsardzības centrā, kuram Diena lūdza ieteikumus, kā pircēji var pārliecināties par ogu izcelsmi, padomu nemācēja dot un norādīja, ka kontrole ir PVD kompetencē.