Tieši šajos gados, kad Sodums Itakā sazinājās ar pāris cilvēkiem Latvijā, bet ikdienu dzīvoja, mēģinādams nonākt pie valodas vienkāršības, lai pamazām uzrakstītu savu pēdējo pieredzes grāmatu, tieši šajā pašā laikā Fores salā aiz Gotlandes Ingmars Bergmans rakstīja grāmatu Intīmās grēksūdzes. Sodums, protams, savas dzīves laikā bija dzirdējis par Bergmanu, Bergmanam savukārt ne prātā neienāca, ka Gotlande bija pirmā vieta, kur ar laivu krastā izcēlās Sodums, lai Zviedrijā 10 gadu laikā iztulkotu Ulisu.
Tomēr 90. vidū, vecuma, vieduma un vientulības pakāpi sasnieguši, viņi nodarbojās ar vienu un to pašu. Vienkāršā, skaistā valodā stāstīt, kas tur notika un kā tur bija. Bergmanam tas ir stāsts par neuzticīgo mācītāja sievu, par viņas dzīves grēksūdzi, par viņas dzīves skolotāju un nevarīgo vīru. Par vienkāršām pusdienām, ko viņi ēd, par ēnu, ko gaisma met virs ezera, par vecās servīzes šķīvju apdauzītajām maliņām. Par vienkāršu cilvēku dzīvi un viņu kaislībām, kas likušas pamatu viņa paša nevienkāršajai dzīvei un kaislībām.
Bergmana vienkāršības līdzinieks Sodums stāsta par to pašu. Apraksta savu ģimeni, vēlāk pats savu dzīvi, pat saucot personāžus īstajos, ne izdomātos vārdos. Par zīmītēm ar vakariņu aprakstu, ko viņam atstāj sieva, par viņas neuzticību ar kaimiņu, par nobirušām lapiņām uz trauku mazgājamā soliņa.
Man savukārt ir grūti aprakstīt (ceļš pamazām uz vienkāršību) sajūtu, kas rodas, apjaušot šīs līdzības. Pazūd valstis, vēstures, gadsimti, robežas, pat valodas, un pienāk īsta vienotības sajūta.
Un tagad, kad lasu Ingas Ābeles grāmatu Kamenes un skudras, kuras pirmajam stāstam augšā pierakstīts:«Pateicībā Dzintaram Sodumam», viss vēl vairāk noapaļojas, izlīdzinās un nostājas savās vietās. 90. gadu vidū viņa bija tikai savā pašā sākumā, bet stāstā Kamenes un skudras viņai izdevies sasniegt jau minēto vienkāršību. Lai arī vārdi mainīti, ir jaušams, ka tas ir stāsts par viņas ģimeni, par braucienu uz kapiem, kurā it kā nekas nenotiek, bet dzīve acu priekšā kļūst par likteni. Kapos visi trīs stāv līdz potītēm karstās smiltīs, blenzdami uz smilgām apaugušām kopiņām. Viņiem ir īsas, druknas pusdienlaika ēnas. Inga stāsta par veco, īgno tēvu, par klusēšanu, par nelaimīgo brāli, par kameņu ligzdu uz kapa, par skudrām.
Kad sēžu jūnija pēcjāņu rītā, kas ir apmācies, bet silts, un nevaru īsti izdomāt, kā lai pieliek punktu šim stāstam, no draudzenes Cīrihē pienāk e-pasts.
«Bet šīsdienas gleznu glezna bija Feliksa Valotona Pelde vasaras vakarā, skatījos internetā, nav vērts dot saites, jo nevienā reprodukcijā neredz galveno.
Noķiķināju pie Domeniko Tjepolo gleznas Kristus un neuzticīgā sieva, jo Kristus uz mata tāds pats kā krievu seriālā Meistars un Margarita. Tad ar 5 trambuli braucu kalnā visaugstakā uz kapiņiem - sasveicināt Džoisu, teiksim, no Soduma. Pie ieejas kapsētā suņu slita. Pie Džoisa kapiņa zālājā gaumīga šiltīte. Bitte das Grab nicht betreten. Please do not walk on the grave. Nekāpiet uz kapa.»