Kādi bija apsvērumi «par» un «pret»?
«Pret» bija tas, ka laika jebkam citam būs daudz mazāk. Tas nav darbs, ko var darīt it kā starp citu. Tomēr divreiz tādas lietas nepiedāvā. Atklāti sakot, biju nonācis līdz brīdim, kad jutu - kaut kas sevī jāmaina. Nebūtu piekritis, ja nedomātu, ka varu to, kas šinī mājā notiek, vērst uz labu. Man ir ļoti labs kontakts ar direktoru. Oļģerts Kroders gan ir teicis, ka mākslinieciskā vadītāja galvenais pienākums ir visu laiku kasīties ar direktoru, bet mēs saprotamies.
A. Vītols teica un arī tu pats saki - iespējams, tas ir labi, ja teātri nevada režisors. Kāpēc?
Gleznojot mākslinieks paiet malā no bildes, lai redzētu ainavu kopumā. Scenogrāfs redz kopbildi. Iespējams, tas ir galvenais apsvērums.
Tu pārņem teātri brīdī, kad pēdējās sezonas ir neveiksmīgas. Kur bija problēma?
Ekonomiskā situācija valstī atsaucas gan uz teātri kopumā, gan uz katru personiski. Negribu tagad analizēt veiksmes un neveiksmes, bet... Neviens jau negrib taisīt slikti. Vienkārši reizēm nedrīkst kļūdīties. Un tad ir tāda spriedze, ka nokļūdās. Skaidrs, ka strādāt tikai uz skatītāju instinktiem ir strupceļš. Var «drukāt» komēdijas, bet jautājums ir - par ko smejamies? Ar instinktiem var iztikt vienu sezonu. Ko tad? Izliesim ledu uz lielās skatuves, spēlēsim ar Nacionālo teātri hokeju? Vēl brīdi noturēsimies, bet tā nav izeja.
Nerunāsim par konkrētām neveiksmēm, tomēr mani interesē, kāpēc, tavuprāt, tā notika. Teātris zaudēja motivāciju? Bija citi iemesli?
Tas ir motivācijas jautājums. Procesam jābūt abpusējam - gan aktierim, iestudējot izrādi, jāatklāj kas jauns, gan skatītājam. Šīs lietas ne vienmēr sakritušas. Pieļauju, bijušas arī repertuāra kļūdas. Protams, vajag kvalitatīvu dramaturģiju, tomēr Dailes teātra spēks ir daudzveidībā. Atklāsme var rasties gan vienā, gan otrā žanrā. Problēma ir atklāsmju trūkums. Man šķiet, ar skatītāju jārunā konkrēti - par to, kas notiek pašlaik. Tur var būt Šekspīrs un Dostojevskis, bet teātrim jābūt humānam, tas ir, jārunā par cilvēkiem.
Kāda būs repertuāra politika?
No muzikāliem projektiem neatteiksimies. Komēdijas arī būs. Bet visu nosaka kvalitāte. Skaidrs, ka jāvelk teātrī jaunatne. Tāpēc ir ienākusi jaunā studija, no augusta seši būs štatā, jo jauni cilvēki grib skatīties uz jauniem cilvēkiem, nevis večukiem. Žanru dažādībai jābūt. Arī mākslinieciskai dažādībai. Ja viens vai otrs režisors pēc kāda laika kļūst prognozējams pats savos ietvaros, būtiski ir viņu atvērt citā virzienā. Es neko netaisos spridzināt. Teātrī ir trīs štata režisori - Gruzdovs, Džilindžers un Auškāps. Nekur viņi nepazudīs, bet jāvelk iekšā jauni režisori. Jau nākamsezon strādās režisori, kas nav šajā teātrī strādājuši vai arī strādājuši ļoti sen - Mārtiņš Eihe, Regnārs Vaivars, Ģirts Ēcis un Jans Villems van der Boss. Mūsu pašu audzinātā Laura Groza beidzot taisīs izrādi uz lielās skatuves. Ja nebūs svaigu asiņu un jaunās paaudzes nebūs, ceļš rožains nebūs, kaut arī potences šeit ir milzīgas.
Cik spēcīgs, tavuprāt, būs finansiālais spiediens?
Tas jau ir valsts politikas jautājums. Ar finansējumu, kāds ir pašlaik... Teātris ar izklaidi var konkurēt tikai, ja tā ir ar kvalitāti un ja iedarbojamies uz cilvēka garīgajām, ne fiziskajām emocijām. Ar šādu dotāciju tomēr jātaisa arī komercprojekti, lai varētu atļauties mākslu. Gribas visu laiku taisīt mākslu, bet izdzīvošanas jautājums tomēr pastāv.
Kāda būs proporcija starp mākslu un komerciju?
Konkrēti var runāt par nākamo sezonu, kur, kā man šķiet, proporcija ir laba: divi nopietni darbi, muzikāls iestudējums, komēdija tautai. Mazajā zālē Eihe iestudēs Vampilova Atvadas jūnjā jauniešiem. Kamerzālē vajadzētu būt jauniešiem, eksperimentiem. Ir sistēma, ka sezona tiek plānota vienam gadam. Man ar direktoru ir vienošanās, ka turpmāk plānosim vismaz trīs sezonas, lai nepazustu vertikālā struktūra. Lielus darbus vajag plānot vairākus gadus uz priekšu. Tos nevar - hops!- vienā sezonā.
Minimālais laika posms, lai tuvotos tam, kā redzi Dailes teātri?
Pieci gadi. Skaidrs, ka nav tā, ka vienā dienā Vītols uzrunāja Vilkārsi, otrā dienā Vilkārsis piekrita, bet trešajā viss mainījās. Teātris ir kolektīva māksla, atmosfēra nav mazsvarīga. Vide ir jāveido. Ar cilvēkiem jārunā. Tas nav vienas dienas jautājums.
Kādu redzi ideālo Dailes teātri?
Tas meklē un iniciē jaunradi; ir spilgtas režisoru personības no ārzemēm; nedrīkst būt gadījuma rakstura iestudējumu. Ir jābūt skaidrai motivācijai, kāpēc veidojam, kam adresējam. Mums tagad radīts Dailes teātra pamatdokuments, kā teica Smiļģa laikā - deklarācija, kurā formulētas pamatlietas. Tur teikts, ka nestrādājam uz vienu skatītāju grupu, esam demokrātiski. Bet tas nozīmē tikai to, ka mūsu komēdiju skatītāji jāpieradina, ka te var arī domāt.
Jutāt, ka deklarācija vajadzīga? Bijāt apmaldījušies?
Jā. Bet Dailes teātrim bijuši arī grūtāki laiki. Nekādas traģēdijas šobrīd nav. Mums kopš pagājušā gada logotipā ierakstīti Smiļģa vārdi «Vienkāršība. Skaidrība. Kaislība». Kaislību mums pieticis. Jānonāk pie vienkāršības un skaidrības.
No malas izskatījās, ka teātrī notiek grupu cīņas... Tu esi teicis, ka gribi vienot, nevis šķelt. Ko tas nozīmē?
Varu teikt tikai to, ka teātrī vienmēr ir virmojušas kaislības. Ja beigs virmot, arī nebūs lāga. Nekad neesmu bijis kādās grupās, ne pret vienu neesmu cīnījies. Iespējams, tas ir viens no iemesliem, kāpēc mani uzrunāja.Vispirms jābūt kaislībai radīt labu mākslu. Ambīcijām jābūt radošām, nevis personiskām. Teātris šobrīd normāli funkcionē. Nekas nav sabrucis. Varbūt vajadzīgs kāds impulss...
Vai ir kas tāds, ko negribi pārņemt?
Ir. Vārdā nesaukšu.
Tehniskas, mākslinieciskas, attiecību lietas?
Ar tehniskām lietām Dailes teātrī viss ir labi.
Pamatprincipi te nav slikti. Galvenais ir tos racionāli izmantot, emocijas novirzīt pareizā gultnē - lai tā turbīna ražo elektrību.
Kas mākslinieciskais vadītājs šobrīd teātrī ir vairāk - administrators, mākslinieks, psihologs?
Gan psihologs, gan administrators. Neesmu režisors, tāpēc skaidrs, ka nenākšu ar deklarāciju, kā iestudēsim.
Kas strādās tavā komandā?
Tie, kas ir gatavi radoši pieiet darbam. Uzvārdus nesaukšu. Komanda te jau ir. Varbūt pietrūka tikai galvenā trenera. Pilnīga demokrātija, protams, teātrī nevar pastāvēt, jo tad tā ir anarhija. Bet ar cilvēkiem ir jārunā. Nekomunicējot nekas nerodas.