Ārijai ir neliels divistabu dzīvoklis ar lieliem logiem un balkonu. Februāra vidū viņa veic gluži vai sakrālu rituālu. To darot, Ārija uzvedas gluži vai tikpat svinīgi kā priesteriene, puķu sēšanu izbauda katru mirkli un visam piešķir simbolisku nozīmi: dodas uz dārzkopjiem domāto veikalu, izmeklē augsni, vienmēr parunājas ar kādu no pārdevējiem asistentiem par labāko piedāvājumu, no pieliekamā izņem kastes, saber augsni...
Un kā Ārija šķirsta sēklu katalogu! Fotogrāfijās iemūžinātās puķītes viņa gara acīm jau redz ziedam vasarā uz savas palodzes. Viņa piemēra un ietupina katru stādiņu savā kastē, iedomājas uzziedam lobēlijas - zilas un Latvijas karoga krāsās - sarkanas, baltas, pildītas... Ārija audzē tikai nokarenās lobēlijas.
Viņa izveltnē augsni, sajauc sēklas ar nelielu daudzumu kūdras, izsēj. Kad lobēliju tievie stādiņi izlīduši laukā kā adatiņas, Ārija audziņus pārpiķē olu kastītēs. Tā viņa sagaida pavasari, vienmēr dāvina lobēlijas draudzenēm.
Bet tikai vienu reizi atgadījās kaut kas negaidīts. Katastrofa! Pavasaris varēja neiestāties... Labsirdīgā Ārija iegādājās burvīgu runci no patversmes. Inteliģentu, tīrīgu, omulīgu, ideālu dīvānspilvenu. Nekā viņam netrūka. Miniet paši, ko runcis izdarīja ar audziņiem. Gandrīz norāva pavasari. Izvāļājās matiņiem līdzīgajos audziņos!
Vēsture klusē, kā Ārija pārmācīja runci. Mācība bija skarba, bet kopš tā laika pavasaris vienmēr iestājas savā laikā, lobēlijas priecē garāmgājējus līdz pirmajām salnām.