Un ko nozīmē brīnums ar rietumos uzlēkušo sauli Gunti Ulmani, kurš kongresā kā tāds _deus ex machina_ (lat. - dievs no uzpariktes) no zila gaisa tika ielaists pa taisno apvienības valdes priekšsēža krēslā? Antīkajās komēdijās bija tāds gājiens: kad sižets kļūst pārāk sarežģīts, lai to loģiski atrisinātu, ar mehānisma palīdzību uz skatuves tika nolaists dievības tēls, kura vārdā tad tika teikts galaspriedums un viss salikts pa plauktiņiem. Tikai PLL gadījumā mehānisms ieklemmējis un viss palicis pusratā un pusmastā.
Aināra Šlesera solītais kongresa lielais pārsteigums acīmredzot ir tieši Guntis Ulmanis, kuru inscenējumam (jo citādi standartiem neatbilstīgo kongresu bez ievēlētas vadības un balsu skaitīšanas nosaukt nevar) vajadzēja uzvilkt PLL mastā kā karogu: gadu gaitā grūtībās pluinītu, cīņās rūdītu un godājamu. Tomēr Ulmanis publiski noliedzis šādu karoga funkciju, un tā nu karogs palicis pusmastā. Turklāt ar visu šā žesta simbolisko slodzi, jo ir sērīgi un bēdīgi redzēt eksprezidentu, šādi iznerrotu. Būtu cilvēks cienījami vadījis vecumdienas Dinamo hokeja klubā un šad tad izteicies par kādu sabiedrisku jautājumu, bet te - ņem un pasniedz kā nez kādu brīnumu, lai gan skaidrs, ka no viņa ne premjers sanāks, ne kas.
Lai situāciju padarītu vēl muļķīgāku, Ulmanis pamanījies «aizmirst», kurš tieši pirms mēneša viņu uzrunājis uzņemties topošā politveidojuma vadību. Ei, ļaudis, - ko jūs gribat no šā nabaga vīra, kurš nespēj atcerēties faktus pat mēneša intervālā?! Ja savukārt atceras, bet liedzas, tad ar cēlajiem skaidrības un visa no jauna sākšanas ideāliem atkal sanāk kaut kā pusratā. Ulmanis nesen pats par valdošo eliti sūrojās, ka Latvijas politikā viss notiek pārāk neskaidri un noslēpumaini, bet nu, visticamāk, tēlo amnēziju elementārā jautājumā.