Tagad to darīt bija mana kārta. Mammele pie manis nodzīvoja septiņus gadus un aizgāja mūžībā 97 gadu vecumā. Pirmos gadus mēs tiešām labi sapratāmies, un es priecājos, ka man bija iespēja darīt viņas vecumdienas gaišākas. Veselība viņai bija atbilstoši gadiem ciešama, tikai mamma nemaz negribēja kustēties, gultā vien sēdēja. Kad sabojājās acu gaisma un nevarēja skatīties televizoru, viņa laiku pavadīja lūgšanās par dzīvajiem un mirušajiem. Pēdējos gados mamma strauji mainījās. Es viņai pienesu pie gultas telefonu un vairākas reizes dienā zvanīju, lai uzzinātu, ka viss ir kārtībā. Arvien biežāk, kad zvanīju, mamma necēla klausuli. Man tūkstoš sliktu domu galvā, ķēru taksi un no Pārdaugavas traucos uz Purvciemu. Nē, mamma vienkārši nebija cēlusi klausuli, jo zināja, ka tad es pati atbraukšu. Naktīs uz naktsgaldiņa stāvēja zvaniņš, vajadzības gadījumā viņa mani varēja sasaukt. Un viņa neskaitāmas reizes skandēja zvaniņu. - Jā, mammīt, kas noticis? - Ak nē, es tikai pārbaudīju, vai tu esi mājās. Tā pagāja gads, divi, trīs. Iemācījos negulētās naktis izgulēt sabiedriskajā transportā pa ceļam uz darbu un mājām, darbā bieži vien nolūzu redakcijā uz galda. Kolēģi zināja manus apstākļus, ieteica sevi pasaudzēt, tikai - kā? Sākās galvassāpes, naktīs trauslā miegā jau gaidīju, ka mamma atkal mani sauks. Bruku kopā, un ģimenes ārsts ieteica mammu vismaz uz mēnesi ielikt pansionātā, lai es savestu kārtībā sevi: «Pretējā gadījumā sabruksi tu, kas tad mammu kops?»
Lūk, šī ir mana grēksūdze. Ieliku mammeli labākajā pansionātā, braucu pie viņas katru dienu, vedu zāles, augļus un pat kefīru, bet mamma visu laiku tikai gulēja un gulēja. Vēlāk sapratu, lai mamma netraucētu personālu, viņai visu laiku injicēja miega zāles. Tad saslimu ar gripu, nedēļu pie mammas neaizbraucu. Pēc izveseļošanās pa telefonu palūdzu medmāsu, lai mammai nešpricē miega zāles, jo gribu ar viņu izrunāties. Un mēs izrunājāmies, piedevām viena otrai visus rūgtumā teiktos vārdus, un es apsolīju, ka pēc pāris dienām vedīšu mammeli mājās. Noglāstīju viņas pēkšņi nosirmojušo galvu un nobučoju rociņas, viņa teica - tu mana vienīgā. Es atbildēju - tu mana arī. Pēc dažām stundām man piezvanīja no pansionāta un pateica, ka mammas vairs nav.
Šodien rakstu šīs rindas tiem, kam vecāki ir dzīvi. Man joprojām sāp dziļi un asi, un publiski nav viegli atzīties nespēkā. Es lūdzu, mīliet savus vecākus līdz pēdējam brīdim, jo viņi ir jūsu vienīgie arī tad, kad kļuvuši aprūpējami kā mazi bērni. Mīliet un piedodiet viņiem bērna prātu, kā viņi spēja piedot. Kad vecāki aizies mūžībā, dzīve vairs nekad nebūs tik krāsaina, kāda bija viņu siltumā.