Oktobrī Konans Doils aizrautīgi spēlēja golfu Haindhedā kopā ar Innesu, Flečeru Robinsonu, savu sekretāru Alfredu Vudu (ģimenē sauktu par Vudiju) un Vuda brāļadēlu Šolto. Pēc tam, svētdien, 21. oktobrī, abi brāļi automobilī devās uz Godalmingu, kur atradās Mērijas skola, un pilsētā visi kopā dzēra tēju. «Ilga vientulība» nekādā ziņā nav piemērots apzīmējums šim periodam viņa dzīvē.
Šis cienījamais vīrs nekaunējās no tā, ka nav bēdu sagrauzts. Viņa sieva jau gadiem bija tikpat kā invalīde, un viņš lepojās ar to, ka, pateicoties tieši viņa rūpēm un centībai, viņai izdevies tik ilgi pretoties drūmajai diagnozei. «Mēs noturējām fortu vēl trīspadsmit gadu pēc tam, kad visi eksperti to atzina par neglābjamu.» Taču viņš mīlēja citu sievieti un diezin vai varēja izvairīties no domas, ka sievas nāve atbrīvo viņam rokas, lai beidzot abi varētu savienoties. Arī mis Džīnai Lekijai, kura ar apbrīnojamu pacietību tik ilgi bija gaidījusi, var piedot, ja Tuī nāve viņai sagādāja drīzāk atvieglojumu nekā ciešanas.
*
Lai kāds būtu bijis Konana Dola noskaņojums, lai kā spēkus laupīja apātija, tā pagaisa kā nebijusi novembrī, kad viņš saņēma vēstuli no Džordža Edaldži, jauna advokāta, kurš cīnījās, lai atgūtu savu labo slavu pēc tam, kad bija notiesāts un apcietināts par visai dīvainu noziegumu - ponija ievainošanu. Konans Doils nereti saņēma lūgumus no dažādām pasaules malām - reizēm arī no policijas virsniekiem, kuri sadūrās ar neatrisināmiem noziegumiem, - ielūkoties reālās dzīves gadījumos, kad pieļauta netaisnība vai pazuduši cilvēki, reizēm piedāvājot viņam pat ievērojamas naudas summas. Viņš vienmēr publiski bija apliecinājis, ka nav identificējams ar Šerloku Holmsu un viņa detektīva talantu, un šādiem lūdzējiem paskaidroja, ka tikpat maz ir detektīvs konsultants kā angļu četrpadsmitā gadsimta strēlnieks vai drosmīgs Napoleona laika franču kavalērijas virsnieks. Bet Edaldži lieta bija īpaša. Pirmo reizi mūžā - bet ne pēdējo - Konans Doils izmantoja savu ietekmi, lai uzsāktu nacionālu kampaņu un pierādītu jaunā cilvēka nevainību tieši tādā pašā veidā, kā Šerloks Holmss cīnījās par taisnības uzvaru un netaisnības atmaskojumu. «Godīga spēle» bija Konana Doila pamatprincips ne tikai sporta laukumā vien. Viņš gluži instinktīvi nostājās vājākā pusē, tāpēc uzsāka ilgu cīniņu ar varas iestādēm, lai atjaunotu Edaldži labo slavu.
Mācītājs Šapurdži Edaldži, kristīgo ticību pieņēmis parss, bija Svētā Marka baznīcas vikārs Greitvairlijā, ogļraču ciematā Stafordšīras dienvidos. Sākotnēji viņš bija ieradies Anglijā no Bombejas, lai mācītos misionāru kursos, taču pēc beigšanas turpat arī palika, jo jaunais likums noteica, ka subkontinentā Kristus mācība jāsludina tikai eiropiešiem. Viņš pieņēma vairākus īslaicīga darba piedāvājumus baznīcā un, darbodamies par mācītāja palīgu Liverpūlē, iepazinās ar Šarloti Stounhemu, Ketlijas vikāra jaunāko meitu. Saņēmuši Šarlotes vecāku piekrišanu, jaunie cilvēki saderinājās un 1874. gadā apprecējās.
(Turpinājums 3. jūlija numurā)