Pēc tādiem vārdiem šīs formas sveces izrādījušās ejoša prece. Rasmas kundze stāsta, ka vēlētos izveidot 12 formas sveču kolekciju, kurā katra simbolizētu vienu astroloģiskā gada zīmi, taču sveču ražošanas pirmsākumi meklējami pirms 12 gadiem - laikā, kad eglīšu svecītes Latvijā bija liels deficīts.
Ideju noskata Ungārijā
Pirms Rasma ķērās pie šī rūpala, viņai bija pamatīga pieredze tirdzniecībā, taču nekādas - sveču ražošanā, tomēr tas netraucēja sākt šo biznesu: «Sešpadsmit gadu nostrādāju Ķekavas kolhozā, tirgoju dārzniecības ziedus Rīgas Centrāltirgū, bet laiki mainījās un kolhozs kiosku vairs nevarēja atļauties uzturēt. Ja gribēja izdzīvot, bija jādomā, ko darīt tālāk, un es nolēmu gādāt par sevi pati.» Tā kā Latvijas tirgus pārmaiņu laikos faktiski bija tukšs, Rasmas kundzei pietika uzņēmības pēc precēm doties uz Ungāriju. Reiz, tuvojoties Ziemassvētkiem, viņa sākusi Latvijā meklēt eglīšu svecītes, bet sapratusi, ka pie mums tās neatrast, un atkal devusies uz Ungāriju - uzņēmumu, kur tās ražoja, lai vestu uz Latviju. «Kad redzēju, kādā nelielā telpā notiek ražošana, aizdomājos. Man turpat pagalmā ir neliela tukša ēka, kurai jau ilgāku laiku meklēju izmantojumu. Tad kāpēc gan es šajos bada laikos svecītes nevarētu ražot pati?» atceras Rasma. Domāts - darīts!
Atradusi Vācijā uzņēmumu, kas piedāvā sveču ražošanas iekārtas, taču tūlīt bijis skaidrs, ka no atsūtītajiem bukletiem pieredzējusī tirdzniecības darbiniece neko nesaprot. Tāpēc āvusi kājas un kopā ar dēlu devusies uz Vāciju, lai iekārtas apskatītu klātienē. Iegādāties jaunu latviete nevarēja atļauties, tāpēc lūkojās pēc lietotas, bet atkal jau tehnisko zināšanu trūkums apgrūtinājis izvēli, jo no skata vien grūti saprast, kura iekārta piemērotāka. «Nu tad es prasīju, lai man parāda, kādas sveces tad ar tām iekārtām var uztaisīt, un, kad ieraudzīju tādas glītas, konusveidīgas savītas eglīšu svecītes, man bija skaidrs, ka tā būs pirmā mašīna, ko nopirkšu,» stāsta Rasma un piebilst, ka ar to jau vēl viss nebeidzās - patiesībā tikai sākās. Bija jāmeklē, kur dabūt labākas izejvielas, kā mašīnu sagatavot ražošanai, jo ne vērtīgus padomus, ne zinošus darbiniekus Latvijā dabūt nevarēja, neviens ražotājs nebija ar mieru dalīties savos biznesa noslēpumos. To izzināšana Krikumiņa speciālistiem prasījusi ne mazums eksperimentu, dusmu, asaru, pacietības stundu un beigās gandarījuma prieka. Pašlaik ražotnē sagādātas vairākas iekārtas, lai pircējiem piedāvātu pēc iespējas plašāku produkcijas klāstu. Taču liela nozīme sveču tapšanā ir arī roku darbam, jo formas svecēm krāsu un spīdumus uzklāj ar rokām. Nav nieka lieta izkrāsot un ar izteiksmīgu acu skatienu atdzīvināt katru pingvīniņu vai suņuku.
Pietrūkst viena diedziņa
Rasmas kundze atklāj, ka ražošanas process un galaiznākums šajā nodarbē atkarīgs pat no vissīkākajām niansēm. Piemēram, pirmās izgatavotās eglīšu svecītes aizdedzinātas visu laiku notecējušas. Izmēģinājuši gan šā, gan tā, līdz beigās atklājies, ka degļa vijumā ir precīzi viena diedziņa par maz.
«Šāda biznesa sākšanai no nulles ir vajadzīgi lieli kapitālieguldījumi, un, lai sāktu strādāt, ņēmām kredītu, bet nu jau tas atmaksāts un varam strādāt tikai sev,» piebilst Rasma un stāsta, ka Ķekavā ražotās sveces var nopirkt uzņēmuma veikaliņos Rīgā un Liepājā, bet no vairumtirdzniecības bāzēm, kurām galvenokārt piegādā eglīšu, kapu un saimniecības sveces, tās aizceļo uz visām Latvijas malām. Interesanti, ka vieni no uzticamākajiem Krikumiņa sveču pircējiem Rīgā ir tie cilvēki, kuriem sveces liesmiņa bieži ir vienīgais siltuma un gaismas avots. Rasma, nākot pretī bezpajumtniekiem, katros Ziemassvētkos viņiem no svecēm sagatavo nelielu dāvanu paciņu.
Patiesi ar šo nodarbi aizrāvies arī Rasmas kundzes dēls, kurš strādā ģimenes uzņēmumā. Vismaz pāris reižu nedēļā viņš paņem kādu no paša gatavotajām svecēm, lai mājās to aizdedzinātu un kārtējo reizi pārbaudītu tās kvalitāti, kā arī novērtētu, ar ko tad Krikumiņa ražojumi atšķiras no austrumzemju importa. Savukārt Rasma atzīst, ka dvēseles priekam sveces mājās sen vairs nededz, to viņai pietiek darbā.