S. Ēlerte. Svarīgi redzēt pilotprojekta iznākumus un dzirdēt pedagogu secinājumus un ieteikumus, tomēr skola būtu sākama no sešiem gadiem. Bet ar noteikumu, ka skolai jākļūst par bērnam tiešām draudzīgu vidi - ne tikai telpu ziņā, bet arī mācību un atmosfēras nozīmē. Šādas nepieciešamības iemesls ir kritiski pieaugošā sabiedrības nevienlīdzība. Bērni skolā ierodas ar ļoti atšķirīgām iespējām ģimenēm sagādāt viņiem līdzvērtīgu izglītību un apstākļus. Skolā ir tas brīdis, kad valsts var izlīdzināt šo nevienlīdzību. Papildu nosacījums ir, ka 1. klasē jābūt gan skolotājam, gan skolotāja palīgam.
J. Pliners. Likumi jau tagad pieļauj 1. klasē uzņemt bērnus, kam attiecīgajā gadā paliek septiņi gadi. Es sešgadīgo apmācību ar varu neuzspiestu. Sešgadīgajiem izstrādājama arī īpaša metodika, būtu labi, ja viņiem būtu iespēja skolā arī rotaļāties utt.
I. Pimenovs. Pilotprojekti var būt visādi, un ministri var atļauties daudz ko, bet kā sistēma sešgadnieku apmācība ir aplama. Tas prasa pavisam citu pieeju, citus standartus un saturu, arī citas izglītības pārbaudes procedūras. Drīzāk vajadzētu uzlabot pirmsskolas bērnu sagatavošanu skolai bērnudārzos, attīstot vidi un sagatavojot speciālistus.
E. Cilinskis. Būtu nepareizi pieņemt lēmumu, neiedziļinoties speciālistu viedoklī, tāpēc pilotprojekts, kas sagādā nepieciešamo informāciju, ir ļoti labs. Tā mēs uzzināsim argumentētus skolotāju un citu speciālistu viedokļus. Apsvērums sešgadnieku izglītībai ir arī šo nākamo jauniešu agrāka nonākšana darba tirgū, kas Latvijai demogrāfiskās bedres apstākļos ir svarīgi.
R. Broks. Šī ir pirmā reize, kad mūsu likumos ticis definēts pirmsskolas izglītības gala produkts, ja tā var teikt. Līdz šim katra pirmsskolas izglītības iestāde mācību procesu izprata pa savam un pirmklasnieki bija ar dažādu sagatavotību. Bet paralēli tam, ka šai pilotprojektā turpinās darbs pie satura, ļoti nozīmīga ir arī organizatoriskā puse. Proti, kā bērni pavadīs savu laiku skolā un kā viņi nokļūs turp un mājup.
M. Krastiņš. Visam pamatā ir tēze, ka bērns jāsagatavo skolai. Pareizi ir jauno sistēmu pirms vispārējas ieviešanas pārbaudīt, un tas ir jāturpina. Analizējot secinājumus, papildus pedagoģiskajiem secinājumiem svarīgi ir izvērtēt organizatorisko pusi ne tikai no valsts, bet arī no vecāku viedokļa.
Nākamais viedokļu apmaiņas jautājums ir par skolu optimizāciju. Kā redzat šā procesa attīstību?
S. Ē. Šī bija vajadzīga reforma. Kopš 90. gadiem skolēnu skaits ir sarucis par trešdaļu, bet skolotāju skaits līdz 2008. gadam bija palicis nemainīgs. Pasaules Banka ar izglītības reformas ieteikumu nāca jau 90. gadu beigās. Problēma ir tajā, ka reforma notika kā ar cirvi cērtot. Principa «nauda seko skolēnam» starpstadija, ka nauda seko gan, bet tikai līdz pašvaldībai, ir pareiza, bet tikai uz kādu brīdi. Skolām - arī tām, kurām draud slēgšana, -jādod iespēja pārorientēties. Vajadzētu virzīties uz konsekventu sistēmu, ka nauda seko bērnam - vienlaikus ar citu reformu. Proti, ir valsts noteikts standarts, kas tiek kvalitatīvi īstenots. Šai jomā ļoti interesanta ir Zviedrijas pieredze. Šāda iespēja tieši mazapdzīvotajos lauku rajonos ļautu risināt skolu un sabiedrisko centru problēmu.
J. P. Valsts rīkojas nepareizi. Skolu slēgšana ir liela traģēdija. Ulmaņlaikos skolas cēla, padomju laikos skolas cēla, tagad tās slēgt nedrīkst. Kurš slēdz skolas, tas atver cietumus - agrāk vai vēlāk.Visvairāk no tā cieš latvieši, jo vismazāk bērnu ir lauku skolās.
I. P. Naudas sekošanu skolēnam jau sen vajadzēja īstenot dzīvē. Par nožēlu tas ieviests piespiedu kārtā. Aplēse bija, ka viens skolotājs Latvijā māca 6,5 skolēnus, bet patiesībā šis skaitlis ir deviņi, tāpēc nepareizs bija pamats, uz kā balstījās ekspertu slēdziens. Trešais: reforma būtu ieviešama ļoti pakāpeniski, sākumskolas tomēr saglabājot.
E. C. Līdz 2025. gadam tiek prognozēts skolēnu skaita kritums vēl par 25%. Tāpēc, runājot par samazinājumiem, mums jābūt reālistiskiem, tomēr tai pašā laikā arī saudzīgiem. Pilsētās var notikt skolu apvienošana, neradot sevišķas problēmas vecākiem un pašiem bērniem, tomēr lauku skolu saglabāšanai ir jābūt prioritārai. Naudai ir jāseko skolēnam, bet ar izlīdzinošu koeficientu mazapdzīvotos reģionos.
R. B. Princips, ka nauda nonāk novadā, nevis konkrētajā izglītības iestādē, arī ir pareizi, jo dod novadam iespēju raudzīties uz savu skolu tīklu kopumā. Sākumskolas jācenšas uzturēt pēc iespējas tuvāk dzīvesvietām, un tur skolotāji tiešām varētu būt universālāki. Tomēr, kad parādās programmas ar speciālajiem priekšmetiem, ir nepieciešami profesionāļi, lai neciestu izglītības kvalitāte.
M. K. Pirmais princips ir labas izglītības iegūšana. Otrais - lai 1.-6. klase ir maksimāli tuvu dzīvesvietai. Trešais ir jau ieviestais princips, ka nauda seko bērnam. Atbalsta funkcijām kultūras un sociālajā jomā, kas varētu tikt veiktas zem skolas jumta, būtu jābūt atsevišķai finansējuma plūsmai. Jo nauda seko skolēnam tieši viņa izglītošanai, bet «enkurs iedzīvotājiem» ir finansējams jau no citiem avotiem.
Katru gadu vecākiem tiek izvirzītas prasības, kādas mācību grāmatas ir jānopērk, ar darba burtnīcām ir vesels saraksts. Tai pašā laikā pamatskolas izglītība Latvijā ir noteikta par brīvu. Ko darīt, lai vecākiem nākamgad nevajadzētu pirkt neko?
M. K. Pirmkārt, Par labu Latviju! pozīcija ir, ka jāseko vienas mācību grāmatas principam katrā mācību priekšmetā. Jānodrošina, ka internetā ir pieejama viena publiskota mācību grāmata, kas nav jānēsā no skolas uz mājām.
R. B. Runājot par mācību grāmatām, pamatizglītībai standartā nepieciešamās mācību grāmatas ir pieejamas skolu bibliotēkās. Skolotājs ir pietiekami autonoma persona, viņš var uzskatīt, ka kāda no šīm grāmatām ir labāka. Runājot par darba burtnīcām, uzskatām, ka tās būtu izmantojamas maksimāli ierobežotā daudzumā.
M. K. Standarts neparedz šīs burtnīcas.
E. C. Mums ir jāvirzās vairāk uz unificētām grāmatām vienā priekšmetā, kuras var izmantot ilgāku laiku, kā arī uz to, ka materiāliem jābūt, cik iespējams, dabūjamiem internetā lejupielādēšanas režīmā.
I. P. Mūsu politika būtu tāda, lai skolēns mācību grāmatas mācību gada sākumā saņemtu skolas vai novada bibliotēkā un mācību gada beigās labā kvalitātē nodotu atpakaļ. Bet ir jābūt valsts pasūtījumam mācību grāmatu izdošanā. Jānodrošina, lai izdevniecībām būtu ekonomiski izdevīgi izdot šīs grāmatas.
J. P. Normatīvie akti noteic, ka uz vienu skolēnu mācību grāmatām ir jātērē septiņi lati. Šodien finansējums ir 0,69 santīmi, kauns, Lietuvai vairāk par 12 latiem, Igaunijai - vairāk par 14 latiem. No pedagoģijas demokrātijas puses - ir labāk, ja ir daudz grāmatu. No līdzekļu ekonomijas puses - būtu labāk, ja grāmata būtu pēc konkursa un patiešām labākā. Darba burtnīcas nevar uzkrāt bibliotēkā, burtnīca ir mācību līdzeklis, tai jābūt lētākai, to vecākiem vajadzētu iegādāties pašiem.
S. Ē. Skolai nav jāiet uz unifikāciju, skolā nav vajadzīga viena grāmata, kas būtu oficiozs, tieši pretēji, mūsu izglītības sistēma jau šobrīd ir pārāk unificēta. Skolām ir jāattīsta daudzveidīgs piedāvājums, nevis visiem jālasa viena grāmata, bērniem mājās jāizlasa un jāatstāsta tā skolā. Protams, ir nepieņemami, ja šogad vidējās vienas grāmatas izmaksas kopā ar darba burtnīcu ir septiņi lati, angļu valodā deviņi lati. Tas ir brīnišķīgs bizness uz bērnu vecāku rēķina.
Kā būtu risināms tas, ka daudzi Latvijas bērni nezina himnu, nezina, kāpēc notika deportācijas?
S. Ē. Nesen bija pētījums, kas analizēja Latvijas bērnu pilsoniskās izglītības līmeni. Mūsu bērnu zināšanas pilsoniskajā izglītībā ir kritiskas. Vēstures mācīšana kopā vai atsevišķi nedod neko. Izpratni par to, kas ir noticis Latvijā, un pilsonisko atbildību labāk var iemācīt, ja Latvijas vēsturi māca kontekstā ar to, kas notiek pasaulē. Jāveic vēstures zināšanu audits, jāsaprot, kāpēc zināšanas ir neapmierinošā līmenī, un vēsturē vairāk jādomā, kā var uzlabot modernos līdzekļus, kurus var izmantot skolā.
J. P. 1941. un 1949. gada notikumi bija milzīga traģēdija. Jāzina par šo traģēdiju gan latviešu bērniem, gan arī cittautiešu bērniem. Labāk jāmāca vēsture un politoloģija skolās, tas ir pirmais. Jāuzlabo patriotiskā audzināšana gan latviešu bērniem, gan cittautiešiem, izmantojot stundas un ārpusstundu pasākumus, klašu audzināšanas stundas.
I. P. Ja jābūt atsevišķam priekšmetam - Latvijas vēsturei -, kādā vecumā to lai māca? Ja priekšmets būs sagatavots cilvēciski gudri un prātīgi, esmu pārliecināts, ka mūsu bērni zinās, kāpēc latvieši bija izsūtīti uz Sibīriju un kāpēc latvieši karoja gan padomju armijā, gan vācu leģionā, kāpēc daudzi latvieši dzīvoja ārpus Latvijas, un kāda bija Padomju Latvija, un kāda bija vēsture pirms Padomju Latvijas.
E. C. Protams, Latvijas vēstures kā atsevišķa priekšmeta mācīšana ir ļoti svarīga lieta. Ceru, tas beidzot būs panākts un īstenots praksē sekmīgi. Bet ar to vien nepietiek, tā problēma ir daudz plašāka. Tā nav bērnu problēma, bet mūsu sabiedrības problēma kopumā. Mēs esam zaudējuši lepnumu par savu valsti, un vecāku vaina ir arī pie tā.
R. B. Tas ir ne tikai vēstures mācīšanas jautājums, bet arī patriotiskās audzināšanas jautājums. Latvijas vēsture kā atsevišķs priekšmets būtu nepieciešama, bet jāatzīst, ka bija ilga diskusija, arī pašu vēsturnieku uzskati dalījās, viena daļa uzskatīja, ka ir nepieciešama, otra daļa - ka nav.
M. K. Ja Latvijas vēsturi tiešām skolās nemāca, arī valstij vai sabiedrībai ir jāinvestē papildu līdzekļi. Pirmkārt, mācību olimpiādes, kas vērstas uz Latvijas vēstures mācīšanu, otrkārt, ir iespēja valsts pārbaudes darbos likt iekšā jautājumus par Latvijas vēsturi jau tagad, var izmantot projektu nedēļu vēstures mācīšanai.
Vai būtu jārada kādi mehānismi, lai skolēni izvēlētos eksakto novirzienu, nevis humanitāro?
M. K. Bija ļoti labs projekts - izmantojot Eiropas Sociālā fonda līdzekļus ir izveidots kompakts risinājums dabas zinību mācīšanai skolās, sākot ar aprīkojumu, turpinot ar atbilstoša satura izstrādi, skolotāju apmācību, un turpinot ar izmēģināšanu skolās. Tas izmaksāja vairākus miljonus latu. Ilgtermiņā projekts dos rezultātus.
R. B. Šis projekts tiešām ir viens no labākajiem, tas dod skolēniem citu skatījumu uz dabaszinātnēm, stundas ir interesantas un atraktīvas, ieinteresētība un liela motivācija liek jauniešiem pievērsties dabaszinātnēm.
E. C. Jāizvērtē iespējas pārveidot mācību priekšmetu no iekalšanas uz prasmju apgūšanu. Šai sakarā ļoti svarīga ir profesionālās izglītības sistēmas reforma.
I. P. Eksaktajām zinātnēm būtu lielāka uzmanība pamatskolā un vidusskolā, ja valstī kopumā tām būtu lielāka vērība. Budžeta vietu sadalījums diemžēl lielāks ir humanitārajām zinātnēm, nevis datorzinātnēm un matemātikai.
J. P. 10. klasē skolēni pārsvarā izvēlas humanitāro vai eksakto programmu. Esmu vispārizglītojošas skolas piekritējs, lai bērns, beidzot vidusskolu, var izvēlēties jebkuru augstskolu. Zemā līmenī mums ir ārpusklases darbs, sevišķi tehniskajā jomā, es runāju par pulciņiem: automodelisms, aviomodelisms, kuģu modelisms.
S. Ē. Neapšaubāmi ir sperts milzīgs solis uz priekšu. Pirms pāris gadiem mums bija dabaszinātņu kabineti ar galveno eksponātu - kurmīša līķīti. Galvenais, kā panākt, lai bērni mācītos dabaszinātnes, ir moderns standarts, moderna metodoloģija un ieinteresētība, ko dod jaunā programma un kabinetu nodrošinājums. Tomēr jāatceras, ka mērķis nav štancēt filologus un humanitāristus vai dabas zinātniekus, vispārizglītojošās skolas mērķis ir attīstīt personību.
J. P. Mums vajadzētu modernizēt eksakto priekšmetu materiālo bāzi. Mums ir fizikas, ķīmijas, matemātikas, bioloģijas kabineti ar iekārtām no padomju laikiem.
Pašlaik jaunietis izvēlas profesionālo izglītību un valsts maksā par viņu, bet pēc skolas beigšanas viņš aiziet strādāt privātajā sektorā. Vai valstij ir jāmaksā par šādiem arodiem, kuri aiziet uz privāto sektoru?
S. Ē. Kā? Lielākā daļa no jauniešiem, kurus sagatavo profesionālās izglītības sistēmā, aiziet uz privāto sektoru. Tas ir normāli. Tas, kas valstij ir jādara, vienlaikus būtiski ceļot profesionālo skolu kvalitāti, ir jāmaina proporcija, jo proporcija 41,7% šogad par labu vispārizglītojošām skolām nav pareiza. Šobrīd notiek reforma, profesionālās skolas tiek nodotas novadiem, taču kompetenču centri jāsaglabā valsts pārraudzībā, jo novadu līmenī nav iespējams prognozēt darba tirgus vajadzības.
J. P. Man ir zināma viena sagatavota grupa ar pirmsskolas skolotājiem, un no 20 meitenēm tikai viena šodien strādā savā specialitātē. Līdzekļus mēs tērējam, atdeves nav. Es uzskatu, ka absolventiem, ja viņi iet strādāt valstij vajadzīgā sfērā, - skolotāji, mediķi un inženieri - vajadzētu dzēst visus kredītus. Vajadzētu padomāt - ja cilvēks ir mācījies par valsts budžeta līdzekļiem, ir jānostrādā valsts labā, pieņemsim, trīs gadi, pēc tam viņš ir brīvs.
I. P. Valstī nav noteiktas prioritātes, kādi speciālisti būtu jāsagatavo un kādām konkrētām jomām. Ja šādas prioritātes būs noteiktas, tās būs attiecināmas arī uz profesionālo izglītību, tādēļ nebūs tā, ka tiek sagatavoti speciālisti, kuri nevar atrast darbu.
E. C. Ir izstrādāts plāns, kā profesionālās izglītības sistēma ir jāreformē, samazinot skolu skaitu un investējot izglītības procesā un ēkās, kur skolas paliek. Varbūt jāpaātrina šo reformu process. Ir nepieciešama lielāka privātā sektora līdzdalība pie šīm profesionālajām skolām. Varbūt atsevišķos gadījumos jādomā par privātā sektora līdzfinansējumu, mums ir jābūt skaidram, kur skolēns ies un vai viņam būs konkrētas prasmes tajā brīdī, kad viņš beigs skolu. Atsevišķos gadījumos, kad skolēns pamatā strādās tikai valsts sektorā, varētu būt arī kāds ekonomiskās stimulēšanas mehānisms.
R. B. Valstij ir jābūt gatavai, ja novirza speciālistu apmācību kādai konkrētai nozarei, nodrošināt konkrētajās nozarēs darbvietas kaut vai valsts uzņēmumos. Piekrītu, ka proporcija vidējā vispārējā un profesionālā izglītībā ir jāceļ par labu profesionālajai izglītībai. Protams, profesionālajai izglītībai jābūt sasaistē ar darba tirgu.
M. K. Ja mēs gribam, lai profesionālā izglītība būtu prestiža, stundu skaitam ir jābūt apjoma ziņā vairāk nekā vidējai izglītībai. Tas nozīmē vidējās izglītības apjoms plus vēl profesionālās kvalifikācijas apjoms. Šobrīd ir iets pretējais ceļš. Ja gribam veidot profesionālo izglītību, jābūt prakses vietai, noteiktam stundu skaitam obligātā kārtā jābūt praksei.
Augstākā izglītība patlaban Latvijā ir daļēji akadēmiska, daļēji - profesionāla. Kāds būtu pareizais risinājums?
S. Ē. Vajadzīgi ir abi virzieni, un labs piemērs tam ir Igaunija, kur Tartu Universitāte ir orientēta uz akadēmisko izcilību, savukārt Tallinas Augstskola - uz profesionālo augstāko izglītību un saistību ar darba tirgu. Būtu jāpārdomā pašu augstākās izglītības uzdevums. Augstskolas un cilvēks ar augstāko izglītību lielā mērā ir tādēļ, lai spētu radīt inovācijas. Tā nav vieta, kur, sekojot fabrikas vajadzībām, tiks ražoti strādnieki. Augstākā izglītība cieš no zemas kvalitātes, jo ir notikusi tāda kā bakalaura studiju masivizācija. Otra problēma ir demogrāfija ar paredzamu krasu studējošo skaita kritumu. Vienīgais risinājums ir koncentrēšanās un kvalitāte. Tas panākams ar augstākiem programmu akreditācijas standartiem un prasībām akadēmiskajam personālam.
J. P. Es gribētu apvienot profesionālās programmas ar akadēmiskajām. Nāktos pilnveidot programmas: profesionālajām jāpievieno arī teorētisko un zinātnisko pamatu apguve, lai nākotnē viņiem neslēgtu arī šo ceļu, bet akadēmiskajām programmām jāpievieno vairāk prakses un iemaņu apgūšanas.
I. P. Zinot milzīgās summas, kas caur ES fondiem ir pieejamas, vajadzētu izstrādāt kritēriju sistēmu, kas nodrošinātu izglītības augstāku kvalitāti. Proti, nauda starp augstskolām dalāma atbilstīgi kritēriju izpildei. Vispirms kopā ar ārvalstu ekspertiem jāizstrādā kvalitātes kritēriju sistēma, lai pēc tam varam izlemt, kam dot vairāk naudas, nevis atstāt to pašu augstskolu ziņā.
E. C. Profesionālās daļas programmu veidošanā jāiesaista uzņēmēji. ES līdzekļi vairāk jāizmanto tieši mācību procesam, arī pieaicinot ārzemju profesorus. Nav pareizi tos atkal ieguldīt būvniecībā, piemēram, plānotajā Torņakalna pilsētiņā. Lietderīgāk par pusi no tiem būtu renovēt esošās ēkas, bet otru pusi ieguldīt mācību procesā. Ir jāintegrē augstskolas ar zinātniskajiem institūtiem. Pašreizējā Zinātņu akadēmija ir padomju mantojums, un tā ir jāmaina.
R. B. Nepieciešami gan augstas klases speciālisti, gan akadēmiskais un zinātniskais personāls. Latvijā pašlaik akreditētās 900 augstākās izglītības programmas ir nepieciešams pārskatīt un izvērtēt pēc nozarēm. Šāds darbs ir jau paredzēts, un to plānots beigt līdz 2012. gadam.
M. K. Ar finansējumu valsts var ietekmēt ap 30% studiju vietu. Pārējais ir cita veida ietekme. Ja gribam regulēt privāto sektoru, tur ir citi mehānismi. Bet tieši ar budžeta līdzekļiem dilemma ir - vai nu izcilība, vai masu izglītība. Acīmredzot izvēle ir izcilība, kas nozīmē investēt mācību spēkos, kas studentus sagatavo. Blakus tam ir jāpastiprina studentiem izvirzītie kritēriji.