Atstātais literārais mantojums ir apbrīnojami daudzveidīgs un plašs. Reinis Ādmīdiņš asredzīgi sekoja latviešu literatūras procesam, un viņa recenziju skaits rakstāms ar trijiem cipariem. Pagājušā gadsimta 80. gados, kad sabiedrībā notika būtiskas pārmaiņas, viņš mūs pārsteidza un izsmīdināja ar Provinces dzīves ainiņām un Saulgožu pagasta norišu atspoguļojumu. Kolorītie tēli un asprātīgie dialogi radioteātrī Nacionālā teātra aktieru izpildījumā sajūsmināja tūkstošiem klausītāju.
Reinis gāja pa pasauli ar atvērtu sirdi, un viņam bija daudz draugu. Pat ar aizsaulē mītošiem literatūras dižgariem Ādmīdiņš prata sarunāties tāpat kā ar dzīvajiem. Viņš ļoti cienīja un augstu vērtēja savu dižo novadnieku Vili Plūdoni un veltīja aliterāciju meistaram dokumentālo romānu Lejenieku zāle, Lejenieku sniegs. Reiz, kad sēdējām pie alus kausa Zaķīšu pirtiņā Mēmeles upes krastā, mans draugs kļuva domīgs un sacīja, ka, noguris no dzīves, atdusēsies Plūdoņa kapos. Viņa vēlēšanās tagad ir piepildījusies. Žēl, ka tik ātri. Kā ierasts, steidzās. Arī Dievam vajadzīgi labi cilvēki.
Lai Tavai dvēselei viegls lidojums!
Rakstnieku savienības vārdā - Arnolds Auziņš
Izvadīšana 21. oktobrī plkst. 13 no Bauskas apbedīšanas biroja uz Plūdoņa kapiem.