Kad kāds iedzēris šmurgulis Dagdas kultūras nama diskotēkā tev pienāk klāt un saka: tu es mūlāps, - pastāv trīs rīcības varianti. Pirmais paredz - par šiem vārdiem viņam iegāzt, otrs - atzīt: jā, esmu, un sagaidīt, ka viņš iegāž tev, un trešais - pajautāt: kāpēc. Atmetot šajā gadījumā filosofēšanu par to, cik lietderīgi dzīvē ir piemērot dūru spēku, gan pirmais, gan otrais scenārijs paredz gana strauju situācijas atrisinājumu, savukārt trešais draud ievilkties līdz pat rītam. Un beidzas ar to, ka tu ne īsti esi bijis diskotēkā un ne arī īsti izkāvies.
Šāda - trešā - sižeta līnija ir viena no raksturīgākajām politikā un ne jau Latvijā vien, un, no vienas puses, ne velti ilgākie spēlmaņi tajā ir labākie stratēģi, kuri prot pateikt gan «jā», gan «nē» vienā vārdā. Taču tajā pašā laikā aizraušanās ar to no valsts attīstības viedokļa ir ne vien neproduktīva, bet pat bīstama un degradējoša.
Svaigākais un šobrīd aktuālākais piemērs ir Visaginas atomelektrostacija, ko, kā jau zināms, norakstītās Ignalinas vietā vēlas būvēt lietuvieši, un Latvijas energokompānija Latvenergo ir aicināta tajā piedalīties. Nepieciešamais ieguldījums - aptuveni miljards eiro, bet prognozējamais ieguvums - lētāka elektroenerģija. Tad piedalāmies vai ne? Pēc enerģētikas eksperta Jura Ozoliņa teiktā, šāds matemātisks uzdevums būtu pa spēkam ekonomikas fakultātes otrā kursa studentam, bet, lūk, kā rīkojas mūsu amatpersonas! Kad ciemos atbrauc Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite un prasa, kā tad ir, mēs kratām galvu un sakām, ka piedalāmies. Protams. Baltijas vienotība, draugi un tā tālāk. Kad viņa aizbrauc, kuluāros par to vien runā, lai tie lietuvieši iet bekot un pierāda, ka viņiem tur kaut kas maz sanāks, un, visticamāk, nekas viņiem tur nesanāks. Bet, lai izpatiktu vietējiem žurnālistiem, kuri neliekas mierā, ir radīta vēl trešā mantra «piedalīsimies, ja tas būs Latvijas interesēs». Tagad tas modē. Visiem labi, neviens nedusmojas, redz, Latvija domā, un lēmums būs vieds. Tikai gribas gan redzēt to, kurš tad būs tas drosmīgais, kas spēs pateikt galavārdu, jo patiesībā Latvijas amatpersonu rīcība Visaginas jautājumā atgādina nevis šaha lielmeistarus, bet gan mazliet slinkus grūtgalvjus, kas sasēduši pēdējos skolas solos, baidoties, ka kādu var izsaukt pie tāfeles. Un, visticamāk, tā mēs trīcot gaidīsim 2015. gadu, tērējot resursus, rēķinot, analizējot un pētot, un cenšoties pēc iespējas smukāk noformulēt Latvijas «pozīciju», lai Grībauskaite nepadomā, ka latvieši ir mūlāpi.
Otrais sižets - kādā veidā un kurām pašvaldībām plānot un dalīt Eiropas Savienības naudu nākamajā finanšu periodā? Izvēle ir šāda - vai nu ieviest centralizētu - deviņu pilsētu un 21 reģionālā centra - formulu, vai arī pēc kvotu principa naudu paredzēt gan pilsētām, gan katram no 110 novadiem.
Domājot par šo izšķiršanos, te, lūk, Dienas savulaik aprakstīts piemērs - cik jēgpilni ir ieguldīt vairāk nekā 200 tūkstošus latu ūdens kvalitātes uzlabošanas projektā Rēzeknes novada Čornajas pagastā, kur dzīvo 300 cilvēku, lielākoties pensionāri. Arī te atbildes mēdz būt vairākas. Jautājot politiķiem publiski, nav šaubu, visi kā viens apgalvo, ka arī 300 cilvēki ir cilvēki un tīrāku ūdeni viņi nešaubīgi ir pelnījuši, un «bravo» pagastam, kas ko tādu ir paveicis. Taču, kad kameras, mikrofoni un gaismas ir izslēgtas, 300 cilvēku, izrādās, ir sīka vienība, lai tērētu uz viņiem tādu naudu, citādi kā par izšķiestiem līdzekļiem šādu ieguldījumu nosaukt nevar. Pēc desmit gadiem tur taču vispār neviens nedzīvos!
Bail iedomāties, vai, kad un kā šādā divkosības gaisotnē varētu tikt pieņemts šis Latvijas reģioniem tik nozīmīgais lēmums, ko no mums jau šogad sagaida Eiropas Savienība un kas lielā mērā izšķirs, kā Latvijas lauki izskatīsies nākotnē. Turklāt atšķirībā no Visaginas projekta šeit jo īpaši izteikta ir vēl arī iekšpolitiskā komponente. Nu kurš ies un bāzīs galvu cilpā, lemjot, ka, piemēram, čornajiešiem Eiropas nauda vairs «nespīd», ja jau nākamgad šie paši čornajieši, lielākoties pensionāri, ies un piedalīsies pašvaldību vēlēšanās?
Skaidrs, ka lēmumi nav jāpieņem sasteigti un nav arī jāskrien ar galvu sienā, taču atjaunotās Latvijas īsā vēsture gana skaidri iezīmē, ka mūžīgā mīņāšanās, politisko kompromisu meklējumi un dažreiz arī pārāk liela politiķu izdabāšana vēlētājiem var sniegt «lāča pakalpojumu» un būt postoša. To var attiecināt gan uz pirmskrīzes gados dāsni dalītajiem algu pielikumiem, nespēju laikus reformēt veselības, labklājības un izglītības jomu, gan uz sabiedriskās televīzijas finansēšanu, kā arī sākumdeklarēšanu un tā tālāk, kad mēs sākam glābties tikai tad, kad gandrīz esam noslīkuši pašu pieduļķotajā neizlēmības dīķī.
Protams, nav viegli būt, piemēram, Ivaram Godmanim, Ģirtam Rungainim, Ilmāram Mežam vai Robertam Ķīlim, kuri ar savu rīcību vai tiešvārdību allaž riskē saņemt ģīmī kādu jēlu olu, taču ar drosmi jābruņojas ir - gan politiķiem, gan Latvijas iedzīvotājiem - pieņemt lēmumus, iet uz priekšu, pat ja būs kļūdas, tā būs daudz cieņpilnāka rīcība nekā remdena, ērta nekā nedarīšana. Lai i nedomā, ka mēs te - mūlāpi.