Tā kā gandarījums jau, protams, ir, ka taisnība uzvarējusi, turklāt tāda kā «mūsu taisnība», tomēr prieks par to visu nav nekāds dedzīgais. Katrā ziņā - visu cieņu _Laval_ darbiniekiem, kas šai lietā bijuši celmlauži, lai nākamajiem celiņš līdzenāks.
Vieni no ieguvējiem ir arī zviedri, kas pēc Eiropas Kopienu tiesas (EKT) lēmuma 2007. gadā par labu Laval ir savus likumus saskaņojuši atbilstīgāk ES direktīvām. Savukārt latvieši ir ieguvēji ar to, ka nu firmas, kas savus strādniekus grib nodarbināt ārzemēs, var iekalt no galvas «maģisko» formulu (t.i., EKT lēmumu Laval lietā): «Direktīva 96/71 neļauj uzņemošajai dalībvalstij pakalpojumu sniegšanu tās teritorijā pakārtot priekšnosacījumam ievērot darba noteikumus un nosacījumus, kas pārsniedz obligātos minimālās aizsardzības noteikumus.» Punkts. Un minimālie noteikumi attiecīgajā direktīvā tiešām ir minimāli; uz mūsu pagaidām konkurētspējīgajām darba izmaksām tie neattiecas.
Zināms ieguvums no zviedru tiesas apmierinātās prasības ir arī Latvijas ārpolitikai, lai gan, manuprāt, pārspīlēts ir Ārlietu ministrijas triumfālais tonis, ka notikumu labvēlīgo risinājumu ir sekmējusi «Latvijas valdības nekavējoša iesaiste strīda risināšanā». Nekāda sevišķi «nekavējošā» jau tā nebija, jo toreizējais ārlietu ministrs Artis Pabriks strīdā iesaistījās tikai 2006.gada janvārī, lai gan viss gāja vaļā jau kopš 2004.gada jūnija. Salīdzinājumam: mūsu bāleliņi 2006.gadā vien ieminēties bija paspējuši par Coca-Cola neiederību skolu bufetēs, kad bijusī ASV valsts sekretāre Madelēna Olbraita mūsu toreizējai prezidentei iesūtīja depešu. Lūk, to es saprotu! Bet mums jau te viss tā lēni un remdeni, un eiropeiski.