Kaut arī šopavasar Daugava vēl cieši guļ zem biezās ledus un sniega kārtas, Ribaku iedzīvotāji jau laikus gatavojas plūdiem, jo zina, ka, siltākam laikam iestājoties, upe var mosties pēkšņi un sasniegt viņu māju sliekšņus, kā tas jau vairākas reizes ir noticis. Pēdējie lielākie pavasara plūdi Daugavā bijuši 1994. gadā, savukārt ilggadējā Ribaku ciema iedzīvotāja Veronika Barkovska labi atceras, ka 1951. gadā ūdens skalojies istabā līdz pat palodzēm. Tomēr ribakieši no plūdiem nebaidās un nekad nav vēlējušies atstāt savu ciemu, lai dotos kaut kur citur, drošākā vietā.
Govis uz plosta
«A kas jū zyna, Dīvs vīn zyna!,» uz jautājumu, vai tad šogad Daugavā būs plūdi, atbild Veronika Barkovska. Arī agrāk esot bijušas tikpat bargas un sniegotas ziemas, taču pavasarī viss bijis mierīgi. Daugavas zvejnieki runājot, ka ledus upē jau palicis pavisam plāns, vietām tikai 15 centimetru, tāpēc tagad viss atkarīgs no tā, kā nākšot ledus un ūdeņi no Daugavas augšteces Baltkrievijā. Veronika dzimusi 1923. gadā un atceras pat 1931. gada postošos plūdus, kad ielejā ūdens pacēlies pāri par četriem metriem, bijuši milzīgi ledus gabali, kas draudējuši ciemu noslaucīt no zemes virsas. Toreiz viņa mācījusies Tiltu pamatskolā, uz kurieni bērni vesti ar laivu, tēvs uzbūvējis lielu plostu, uz kura gluži kā Bībelē aprakstītajos plūdos glābti zirgi un govis. Savukārt 1951. gada pavasarī ūdens no paša agrā rīta cēlies tik strauji, ka ļaudis ar grūtībām paspējuši izdzīt no kolhoza staļļa zirgus, bet barību jau nācies vest ar laivām. «Savedām arī savus mājlopus kūtsaugšā, kur jau iepriekš bija sanesta barība, tad arī paši kāpām bēniņos. Govis vilkām augšā uz kūts, bet lopiņi jau negrib kāpt, nomocījāmies galīgi, bet vēl trakāk bija, kad vajadzēja tās dabūt atpakaļ lejā. Trīs novedām, viena ne par ko neiet, kaut ar striķiem cel.» Tas esot bijis vienīgais gads, kad palu straume ieplūdusi mājā, pēc tam līdz pat vasaras vidum grīda un sienas nav varējušas izžūt un pelējušas. Šī paša iemesla dēļ neviena ēka Ribakos nav apšūta ar ķieģeļiem vai ruberoīdu, jo mitrums sakrātos aiz apšuvuma un bojātu baļķus.
Gatavo pārtiku un ūdeni
«Es jau arī tagad saku, kannas noteikti jāpielej ar dzeramo ūdeni, jāsagatavo ēdamais. Kamēr ūdens noskrien, gadās, nedēļas divas paiet,» Veronika bargi norāda meitām Regīnai un Vandai. Līksnas pagasta pārvaldes sociālā darbiniece Elvīra Vorošena gan mierina, ka iedzīvotāji tagad lielus pārtikas krājumus var negatavot, pagasts jau sagatavojis laivas, ar ko piegādāt pārtiku un dzeramo ūdeni plūdu skartajām saimniecībām, vajadzības gadījumā var piezvanīt pa mobilo tālruni, vienīgi, tad ne, ja palu ūdeņu dēļ tiks atslēgta elektrības padeve. 1994. gada plūdos pārtika uz Ribakiem piegādāta pat ar amfībiju. Iedzīvotāji tiek brīdināti, lai izvāc visu no pagrabiem, jo tie parasti applūstot pirmie. Pagasta pārvalde jau sagatavojusi divas laivas, četras glābšanas vestes, iedzīvotājiem pašiem esot septiņas laivas, ja būs nepieciešams, 30 evakuēto cilvēku varēs izmitināt Līksnas kultūras namā. Pavisam plūdu apdraudētajā zonā mīt 155 iedzīvotāji, taču parasti cilvēki nevēloties atstāt savas mājas.
Veronika atceras, ka piecdesmitajos gados plūdu pārlaišana esot bijusi tīri jautra padarīšana, parasti salasījušies mājās, kur augstāki pamati, un sēdējuši bēniņos. «Ko mēs darījām pa to laiku? Neko īpašu, runājāmies, smējāmies. Paldies Dievam, visu bijām sagatavojuši, sanesuši, augšā mums bija tāda čuguna krāsniņa, varēja uzsildīt ēdamo. Vīrieši vēl bija pamanījušies arī kādu dzeramo turpat uz vietas sabrūvēt, lai jautrāk un siltāk,» smejas Veronika. Viņa bažījas, ka arī šogad plūdi varot sanākt uz pašām Lieldienām, kā tas vienu pavasari jau bijis, kad uz Lieldienu dievkalpojumu Līksnas baznīcā ciema ļaudis braukuši ar laivām. Plūdu laikā ir bijuši arī bēdīgāki notikumi, reiz nomiris kaimiņš, vecāks vīrs, tad nācies zārku laivā vest uz Patmaļu kapiem, kas gan esot kalniņā, tomēr kapa bedre pieplūdusi ar ūdeni.
Mājas kā saliņas
Ribaki agrāk esot bijis liels ciems, tagad palikušas tikai 16 mājas, kurās pārsvarā dzīvo pensionāri. Tikai vienā mājā ir divi skolasbērni, E. Vorošena domā, ka mazajiem nāksies plūdu laiku pavadīt skolas internātā.
«Bail? Kamēr biji stiprs un jauns, tad jau ne druskas baiļu nebija. Tagad jau mazliet ir, jo nav tā spēka, pati nekur nevaru tikt, jāpaļaujas uz citu palīdzību,» saka Veronika. Tomēr plūdos esot arī savs skaistums, ūdens viļņojot ap mājām kā jūra, bet, ja kādā mājā spēlē mūzika, tad skaņas pāri ūdens klaidam plūstot tālu jo tālu.