«Tituls ir augstākais, ko kāda pilsēta var iegūt, un ar šo pašu minūti Rīgas un valsts politiķiem ir jāsāk par to domāt. Jāsāk nopietni pārskatīt finanses, lai veicinātu Rīgu kā kultūras galamērķi. Jādomā par kultūras infrastruktūras attīstīšanu, nevis skolu slēgšanu,» uzsver mākslas menedžere Leonarda Ķestere, kura bija iesaistīta arī Cēsu piedāvājuma gatavošanā. Kultūras akadēmijas rektors Jānis Siliņš bez ekonomiskā izdevīguma, ko sniegs Rīgas atpazīstamība, novērtē iespēju sakārtot Latvijas kultūras dzīvi: «Tas būs liels ieguvums, kas pašiem ļaus aktivizēties un sarosīties. Varēsim izkristalizēt, kas mūsu kultūras dzīvē ir būtisks, tā būs sava veida inventarizācija.»
Pēc lēmuma paziņošanas atlases komisijas priekšsēdētājs sers Roberts Skots kā «iespaidīgu» minēja Rīgas mākslinieciskās komandas darbu un politisko un finansiālo atbalstu no pilsētas vadības un privātā sektora. Viņš gan atzina, ka līdzšinējā pieredze, kad valsts galvaspilsēta kļūst par Eiropas kultūras galvaspilsētu, nav bijusi laba, jo tās kļūst slinkas, realizējot savas ieceres. No R.Skota teiktā bija noprotams, ka līdzīgas problēmas novērojamas arī Viļņā, kas kultūras galvaspilsētas vārdu nes šajā gadā. «Bet mēs dodam Rīgai milzīgu izaicinājumu būt par pirmo galvaspilsētu, kas ir spoža, iztēles bagāta un progresīvi domājoša Eiropas kultūras galvaspilsēta,» viņš uzsvēra.
Rīga savā pieteikumā zem nosaukuma Force majeure jeb Nepārvaramā vara cenšas piedāvāt jaunu izpratni par kultūru kā pozitīvu pārmaiņu spēku. Pieteikumā iekļauti daudzveidīgi kultūras pasākumi. Cik lieli līdzekļi ieceru realizēšanai būs nepieciešami, pagaidām netiek nosaukts. Rīgas mērs Nils Ušakovs (SC) uzsvēra, ka ieguldīti tiks ne vien pašvaldības, bet arī privātie līdzekļi. Kultūras galvaspilsētai ir iespēja saņemt arī aptuveni miljonu latu no ES.
Eiropas kultūras galvaspilsētas tradīcijas pirmsākumi meklējami 1985.gadā. Viens no iniciatīvas mērķiem ir veicināt dažādu Eiropas pilsētu kultūras mantojuma pieejamību un izplatību.