Manējā. Mans ģimenes dakteris ir ļoti, ļoti, ļoti jauks un labs. Dakteris ar lielo burtu. Varu zvanīt, kad vien man nepieciešama palīdzība. Konsultējos pa telefonu arī savas mazās meitiņas slimības laikā, jo es dzīvoju vienā Latvijas galā, bet dakteris manā dzimtenē - citā Latvijas pusē. Es esmu veselīga un pie ārsta dodos reti, taču vienmēr esmu saņēmusi palīdzību vai padomu un nosūtījumus uz visiem izmeklējumiem utt.
Otra pieredze. Meitas ģimenes dakteris. Tā kā dzemdēju savas dzimtās mājas tuvumā laukos, bija vajadzīgs pediatrs, kurš uzmanīs manu mazuli. Laukos bērnu dakteris ņēma mūs savā paspārnē. Pirmos 10 mēnešus dzīvojāmies pa laukiem, saņēmām visas nepieciešamās potes, pārbaudes. Atgriežoties darbā, bērnu nepārreģistrēju, jo vienkārši jau nav kur. Tā nu uz visām potēm un obligāto bērnu nosvēršanu braucam cauri visai Latvijai. Tracina, ka pie ģimenes daktera jāsēž ar veselu bērnu, kurš jānosver ar šķaudošiem, gārdzošiem lieliem un maziem. Dzīvā rinda. Nav noteikts laiks, kad bērni var ierasties obligātajā vizītē. Jūtos atvieglota pēc katra apmeklējuma, jo zinu - nākamais uzraudzības audits pēc pusgada vai gada.
Protams, bērns slimo. Tad izmantoju tikai maksas pakalpojumus, jo nav ģimenes daktera, kuram būtu vieta manai meitiņai. Visi pārslogoti. Esmu ar mieru samaksāt par to laiku, kad manam slimnieciņam pievēršas dakteris, kurš neauro, lai nomierinu bērnu.
Ātro palīdzību arī nav jēgas saukt, jo tad jābrauc uz slimnīcu, kur konstatē, ka paši tiksim galā, palaiž mājās un iesaka kontaktēties ar ģimenes ārstu, kurš mums, kā jau minēju, - tālumā. Tā nu iztiekam: mājas aptieciņa nokomplektēta, zāļu tējas gadam savāktas, inhalatori, nebulaizeri, šķīdumi sapirkti.
Manam bērnam bezmaksas medicīniskā aprūpe iet secen, taču lielos nodokļus valstij esmu maksājusi vienmēr. Priecājos, ka man ir labs darbs un varu atļauties samaksāt par vizītēm un medikamentiem.
Laila