Rituālā dzīvo dzejnieku atrādī šana

Arvis Viguls
savā pirmajā skolas dienā viņi izskatās samulsuši,
pēc fotogrāfa pavēles kā karavīri ierindā nostādīti,
iespiesti blūzēs, uzvalciņos, kas nedaudz par mazu,
it kā izjaukti un tad steigā atkal salikuši sevi kopā;
viņu vaibsti ir saspringti tāpēc, ka saule spīd sejās,
vai aiz piepūles, turot smagās asteres un gladiolas,
krāšņie ziedi notur viņus attēlā ar savu svaru.

tie ir viņi, kas sūta mums atmiņas un sliktos sapņus,
kuros atgriežamies skolas solā, atstāti pēc stundām.
tumsā, kad fotoalbums nolikts skapja augšējos plauktos,
viņi, nevienam neredzot, izklīst, tad pārkārtojas
bez bailēm vai apjukuma: atmiņas dienestā iesauktie
prot salikt savus ieročus arī aizsietām acīm.

tas - kaut kur otrajā rindā pa vidu - esmu es.