Gandrīz vai - kā vējš pūš, tā mēs arī. No otras puses, daudz laika - tuvu pie piecām stundām - mums ik dienas paiet pie televizora, un tad nu iznāk, ka ļoti bieži vējš pūš no četrkantīgās kastes. Savukārt kastē nu jau kādas desmitgades likumus izdod visuvarenais klips. Pats vairs nebūdams uz tik augsta viļņa kā senāk, tas joprojām vada ne tikai TV, bet, liekas, arī citu mediju dzīvi. Nu, piemēram, vai tad, spriežot par kādu raidījumu, pirmā mēraukla nav - bija vai nebija atraktīvi? Sak, vai diskusijas vadītājs sēdēja un iedziļināti sarunājās vai atraktīvi (bezjēdzīgi, lieki?) mainīja atrašanās vietu, kustējās, šķobījās, t. i., raustījās kā _klipā_? Pārtraukt sarunas biedru un neļaut domu izteikt līdz galam - tā jau ir gandrīz norma (klipa garums parasti ilgst 3 - 4 minūtes). Tāpat dīvainā situācijā nonākusi, piemēram, atkārtošana, kas, jau no pamatskolas labi zinām, ir zināšanu māte. Taču televīzijā atkārtošana nozīmē ko pilnīgi citu. Vai nu tā ir reklāma, ko muļļā un muļļā, krītot uz nerviem, vai tā saistās ar plānu maciņu, kas liek drillēt vienas un tās pašas filmas, un arī tas nav nekas labs.
Bet, kas nav labs TV, to sabiedrība neuztver kā labu arī citās frontēs. Nu, piemēram, viens no pirmajiem maciņiem, kurā ar jūsu gādību, Neo, varējām ieskatīties, atklāja Finanšu un kapitāla tirgus komisijas dāsnos atalgojumus. Kāpēc nekādas reakcijas uz vispārējā nabadzības fona sabiedrībā nebija? Pavisam vienkārši - FKTK vadītāja droši izslēja krūtežu un paziņoja, ka viņas resorā algām jābūt samērojamām ar nozarē pastāvošajām. Vai, citiem vārdiem, lai pieturētu labus kadrus, kārtīgi jāmaksā. Bet tur jau tas suns aprakts... Vai (labi apmaksātie) kadri tiešām ir labi, ja vispārzināmi bēdīgā banka, kuru FKTK vajadzēja pieskatīt, teju vai nolaida pa burbuli visu valsti?
Ja mēs apkārt notiekošo neuztvertu kā ātri zibošu klipu, šādi nepieklājīgi jautājumi sekotu cits citam. Un mēs atkārtotu, un urdītu - kā tas viss tik tālu varēja nonākt? Turklāt ne jau kāda mazohisma dēļ, bet tādēļ, lai nekad vairāk tādos dubļos neiekristu.
Politiķi klipu likumus ir labi apguvuši un zina, ka visas viļņošanās ātri pāriet. Vajag tikai drošu (nekaunīgu) dūšu, un vēl jāprot mazliet paciesties. Varbūt, kā saka, ierakt galvu smiltīs, kamēr virpulis pārskrien pāri. Nu tā, kā tas parasti notiek ar modrās valsts kontrolieres pārmetumiem - klau, zēni, jums tur iet greizi! Vispirms tiek paņurdēts, ka viņa neko nav sapratusi, tad - klusums, un āmen.
Sevišķi jauki, ja pa vidu pamaisās tāda kā deputāte Ķikuste. Vaigi piesārtuši, taisnība kā padomju pionierei, 1. septembra sausais likums pieņemts, plašas aprindas vārās, un visa spice var būt laimīga, ka atkal var parādīt savu norūpētību par sabiedrības interesēm. Bet galvenais - kā klipā - lietu atrisināt ātri (nodot atpakaļ caurlūkošanai) un... būt ļoti aizņemtai, lai lauzītu galvu par ilgtermiņa (valsts attīstības) lietām.
Lai gan - kas klipa kundzības laikmetā uzskatāms par ilgu termiņu? Kas vispār tagad ir laiks? No vienas puses, pilnā nopietnībā un nu jau bez pēdiņām cirkulē apzīmējums - lietussargu revolūcija. Tieši tās cīnītāju rindās viens otrā esot ieskatījušies partiju kopas Vienotība dibinātāji. Un varētu viņus ar to apsveikt, ja vien nepastāvētu bažas, ka vēl pēc neilga laika, revolūcijas mītam augot, jau dzirdēsim, ka viens otram cīņas ugunīs tika pārsējuši brūces... Patiesībā tajā slapjajā dienā pie Saeimas sanāca cilvēku pulciņš, mazāks nekā, piemēram, kad izgāja ielās skolotāji. Tik vien, ka viens premjers Kalvītis atkāpās, lai «atdzimtu» kā ienesīga amata ieņēmējs grādīgo dzērienu ražotājā Latvijas balzams...
No otras puses, gluži pretēji - kā apstājies mūsu laiks izskatās, raugoties caur tiesāšanās bezgalības prizmu vai, piemēram, ar ventspilnieka Lemberga acīm, kas nu jau krietnu mūža daļu dzīvo aizdomās turētā, bet neiztiesātā statusā. Pa šo laiku jau ir izaugusi jauna paaudze...
Tādā, raugi, šizofrēniski sašķeltā laikā dzīvojam, Robin! Un, ja ne citādi, tad sabiedrības apritē esat iegājis kā jautrās spēles Datu noplūde iedvesmotājs. Bet, grozoties interneta vidē, jūs jau pats to zināt.