septembris, jau piekto gadu tiek atzīmēta gan ar lielu torti, kurā šogad tika iedegtas 106 svecītes, gan ar plenēra izstādes atklāšanu Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejā. Kā stāsta topošā Marka Rotko mākslas centra projekta vadītāja Sarmīte Teivāne, plenēra potenciāls un ģeogrāfiskās robežas ar katru gadu palielinās, arvien vairāk ienesot Daugavpils vārdu Eiropas kartē - šogad festivālā piedalījās 14 mākslinieku no astoņām Eiropas valstīm: Lielbritānijas, Baltkrievijas, Polijas, Francijas, Moldovas, Itālijas, Krievijas un Latvijas. Muzejā izstāde būs apskatāma mēnesi, pēc tam plenēra darbi tiks izstādīti kultūras un izglītības iestādēs gan Daugavpilī, gan citās pilsētās, kā arī piedalīsies starptautiskās ceļojošās izstādēs.
Pieskāries Rotko otām
Pīteru Grifinu satiekam pie molberta vienā no darbnīcām, kas Daugavpils mākslas vidusskolā Saules skola atvēlētas plenēra dalībniekiem. Mākslinieks smej, ka pirmais iespaids no plenēra būs milzīgais nogurums, jo darbs norit saspringti, bet vakaros jātiekas ar pārējiem dalībniekiem un vietējiem māksliniekiem. «Līdz trijiem naktī Daugavpils Vienības laukumā viņi dzied bītlu dziesmas,» kā noslēpumu atklāj M.Rotko projekta darbiniece Farida Zaletilo. «Piedalīšanās šajā plenērā man ir jauna, svarīga pieredze, jo Rietumos ne tik bieži iespējams satikties ar māksliniekiem no Austrumeiropas, lielākais pārsteigums ir tas, ka jūsu mākslinieki ir tik ļoti saliedēti, draudzīgi, es šeit ieguvu daudz jaunu draugu,» saka mākslinieks. Projekta vadītāja stāsta, ka potenciālos plenēra dalībniekus visvairāk piesaistot tieši Marka Rotko vārds, nereti viņu pašu daiļrade ir tuva šim māksliniekam. P.Grifinam ir izdevies iepazīties arī ar M.Rotko ģimeni, viņa labākais draugs mākslinieks Terijs Frosts daudzus gadus bija sarakstījies ar Marku Rotko, pēc viņa nāves Rotko sieva tieši Terijam nodevusi glabāšanā slavenā gleznotāja otas.
Klusums gleznās
P.Grifins uzskata, ka vissvarīgākais jebkurā mākslas darbā ir klusums, iekšējās refleksijas brīdis, meditācija, tieši to savā glezniecībā pratis attēlot Marks Rotko. Viņu, tāpat kā daudzus emigrantus no Austrumeiropas, kas tika ierauti Ņujorkas megapoles dzīvē, visu mūžu nodarbināja identitātes meklējumu problēmas. Rotko esot rakstījis - es mēģinu pats sevi izzināt savā glezniecībā.
«Ņujorkā viņš izjuta atsvešinātību, mēģināja iejusties, kļūt par šīs jaunās pasaules daļu, bet tas viņam neizdevās tik viegli. Pat tad, kad viņš kļuva par vienu no ievērojamākajiem pasaules gleznotājiem, viņš tik un tā dvēselē palika mazais ebreju puisēns no Dvinskas.»
Pīters Grifins atzinās - viņu pārsteidzis fakts, ka Daugavpilī vēl joprojām nav izveidots Rotko memoriālais muzejs, ka topošā Rotko mākslas centra projektam vēl joprojām nav saņemts finansējums. «Es domāju, ka tas ir ne tikai brīnišķīgs, bet arī pilnībā dzīvotspējīgs projekts. Postindustriālajā laikmetā, kurā tagad nonākusi Rietumu pasaule, attīstības pamatus veido tieši kultūra un tūrisms. Visā pasaulē tagad būvē muzejus. Jā, Daugavpils nav liela pilsēta, bet tikpat lielā Bilbao pilsētiņa Spānijā sāka strauji attīstīties tikai pēc Solomona Gugenheima muzeja uzbūvēšanas, tagad tā piesaista ap trim miljoniem tūristu gadā. Ja Rotko būtu piedzimis kādā citā valstī, šī pilsēta juktu prātā no laimīgā fakta vien, bet, cik noprotu, pie jums šis projekts tiek uzņemts ar zināmu neuzticību.
Pēdējo gadu desmitu laikā vislielākie pasaules muzeji rāda Rotko darbu retrospekcijas, maksājot par to miljoniem dolāru. Uzskatu, ka šāds centrs piesaistītu Daugavpilī tūristu straumes, kas savukārt veicinātu investīciju pieplūdi jūsu reģionā.