Pažēlojos draudzenei, un viņa paziņoja: šai esot padomā labas zāles pret rudens depresiju. Jo tepat Rīgā, Botāniskajā dārzā, kas, starp citu, šogad svin savu 80. dzimšanas dienu, esot iespēja nokļūt tropos. Kad pēdējo reizi biju Botāniskajā dārzā? Laikam pirms daudziem gadiem, kad vedu uz to mazo meitiņu. Un nu vienā no retajām saulainajām dienām ar draudzeni dodamies meklēt tropus.
Pat nosēdās uz pleca
Domāju, ka dosimies uz oranžēriju skatīt dažādus tropu augus. Taču norāde vēstīja, ka ejam uz Tauriņu māju. Šīs mājiņas saimnieks biologs Mārtiņš brīdina: mītnē valdot 32 grādu karstums, un aicināja nomest biezākos drēbju gabalus. Nu, īstie tropi! Kad aizsvīdušie briļļu stikli un fotoaparāta objektīvs atguva redzamību, sapratām, ka esam nokļuvušas neparastā pasaulē, kuru apdzīvo daudzkrāsainas un daudzveidīgas lidojošas radības, kas ļoti atšķīrās gan izmēru, gan formas, gan krāsu ziņā.
Daži lidonīši, piemēram, miera stāvoklī atgādināja brūnas, izkaltušas koka lapiņas. Varbūt maskēšanās nolūkā? Citi - gluži otrādi - atklāti demonstrēja savu košo tērpu: spilgti sarkanu, zilu ar punktiņiem un aplīšiem vai pilnīgi melnu. Arī viņu izturēšanās bija atšķirīga. Vieni netraucēti sēdēja un mielojās ar šķīvjos saliktām citrusaugļu šķēlītēm, citi pa pāriem draiski aplidoja viens otru. Vēl citi savukārt ziņkārīgi nosēdās mums uz drēbēm, vēlēdamies iepazīties ar atnācējām, kuras tobrīd bijām tikai mēs divas.
Tepat Pārdaugavā
Bet neparastākās būtnes krietna zvirbuļa lielumā vai nu vēroja pasauli caur savas mājiņas stikla logu, vai nekustīgi sēdēja uz bambusa stumbra. Tauriņu mājiņas saimnieks pastāstīja par visu šo neparasto lidonīšu dzīvesveidu. Lielākā daļa no viņiem ir tālu dienvidzemju iemītnieki. Īpaši neparasts šķita stāsts par lielāko taureni, kura mūžs ilgst... desmit dienu. Viņš aiz stikla ievietots tāpēc, lai apmeklētājiem būtu labāk novērojams. Bet turpat līdzās, inkubatorā, šķiļas jaunā paaudze. Visai neparasts skats. Taču lielākā daļa skaisto lidonīšu rīkojas vienkārši. Viņu oliņas sadētas turpat uz banānkoku lapām. Kad izšķiļas kāpuri, šiem ēdamais turpat zem deguna, spēj tikai tiesāt.
Bet - laiks prasties un atvadīties. Sasmēlušās zināšanas par neparasto lidonīšu pasauli, izsildījušās «tropu» saulītē, nokļūstam atkal pašmāju vēsajā klimatā. Aiznesam līdzi siltumu un pavasari, kas nu, šķiet, nepavisam vairs nav aiz kalniem. Ja arī jums ir drūmi un salti, tropi nav tālu jāmeklē. Tie ir tepat, Pārdaugavā.
Nesen tiku uzaicināta kopā ar vēl dažām Nīcas seniorēm uz Sieviešu tiesību institūta rīkoto noslēguma izstādi mājamatniekiem, kas notika Rīgā, Rīgas aktīvo senioru alianses (RASA) telpās. Tas bija projekta Senioru ceļš noslēguma pasākums, kas vienoja apmēram 40 mājamatnieku no kādām piecām senioru rokdarbnieku kopām.
Labākais - ak, vai! - cik daudz skaistu darbu! Nevaru ne nopriecāties! Patiesi biju pārsteigta labā nozīmē - ko tikai cilvēki neizdomā. Bija gan krelles, gan auskari, brošas. Protams, vairumā arī cimdi un zeķes - mēs, seniores no Nīcas, bijām tos uzadījušas Nīcas etnogrāfiskajos rakstos, kas izskatās ļoti krāšņi. Bet dāmām no Cesvaines atkal bija no vilnas dzijas tamborētas segas, tamborēti brīnišķīgi cimdi ar krāsu pāreju, rotas ar latviešu etnogrāfiskajām zīmēm - Māra, Jumītis, no pērlītēm izstrādāts.
Mūsu kaimiņi rucavieši piedalījās ar paštaisītām konfektēm! Ļoti gardas - šokolādes konfektītes ar smiltsērkšķu, dzērveņu un pat burkānu pildījumu, turklāt krāšņi ar izdomu iesaiņotas.
Atmosfēra bija ļoti sirsnīga - visi priecājās cits par cita darbiem, dalījās pieredzē. Apmainījāmies gan ar idejām, gan kontaktiem. Tirdziņā varēja iegādāties visu šo skaistumu.
Tikai vajag parunāt
Apbrīnoju mūsu, latviešu meistarību! Mūsu vecuma sievietēm, šķiet, piemīt tāds īpašs sīkstums, gluži kā spīts - lai kā klājas, tomēr prast skaistumu iznest. Mēs nesēžam, negaidām, kad kaut ko pienesīs klāt - domājam, darām, veidojam, ejam un piedalāmies. Citi sūrojas, ka seniorus grūti piedabūt doties uz pasākumiem un lekcijām, nodarbībām, bet mēs te, Nīcā, kūtri vis neesam. Izmantojam visas iespējas pilnveidoties.
Noklausījos, kā tirdziņā stāstīja Staņislavas kundze no Varakļāniem - tikai vajagot ar cilvēkiem parunāt! Savulaik, kad mainījās varas, sievietes bieži tikušas nostumtas malā, darbi beigušies un nācies palikt mājās, tomēr tas nav licis sagumt. Seniores tomēr grib izkustēties no mājām, kopā sanākt, ko jaunu iemācīties. Nīcā nevaram sūdzēties - kopā sanāk ne tikai vecie vien, kaut biedrībā aktīvi darbojamies apmēram 30 pensionāru. Nāk arī jaunie. Tikai laikam tiešām ar cilvēkiem jārunā. Jo caur to sīkstumu var arī ko skaistu radīt.
Ja cilvēks nepadodas, nezaudē ticību, arī pašam kāds labums rodas. Kad aizbrauc un izstādē redzi, cik daudz skaista visi ir sastrādājuši, rodas prieks un pacilājoša sajūta. Kā iedvesma dzīvei ar gandarījuma sajūtu. Tas bija skaists brauciens uz Rīgu.