Instalāciju uzplaukums
Kā raksta biennāles fonda prezidents Paolo Barata, «izstādes mērķis nav aplūkot mākslas tirgus tendences vai popularizēt modē esošos māksliniekus, bet lūkot, kurp mākslinieki dodas, un varbūt ar viņu darbu starpniecību uzzināt, kurp virzās pasaule». Video un fotogrāfiju ir jūtami mazāk, bet uzplaukumu piedzīvojuši vides objekti un instalācijas, kas vilina ar dažādiem maņu orgāniem adresētu pieredzi (Līžija Papi, Tomass Saraseno, Sildu Meirelišs, Natālija Jūrberga u.c.), aktuāli arī zīmējumu cikli un komiksu estētika. Kuratora Daniela Birnbauma dotais ierāmējums Pasauļu radīšana šķiet uzsvērti elastīgs un netverams; romantiskā ģēnija mītā balstītais mākslinieks - jaunas pasaules radītājs - šķiet nopelnījis zināmu renesansi pēc visiem konceptuālajiem sociāli, politiski, feministiski utt. orientētajiem projektiem (pavisam bez šādiem kritiskiem akcentiem neiztiek, bet tie piešķir laikmetīguma niansi, nepārvēršoties lozungos). No otras puses - kāda skatītājam daļa gar jaunradīto pasauli, ja viņa intereses cirkulē varbūt ap gluži citām zvaigznēm? Starp citu, dialoga (ne)iespējamību lieliski vizualizē ķīniešu mākslinieka Čeņa Džeņa alumīnija zemeslode - apaļais galds (Atpakaļ uz pilnību, ar seju pret tukšumu, 1997), pret kuru krēsli novietoti atmuguriski. Jāpiekrīt žurnāla Studija 67.numurā izteiktajam vācu kuratora Normana Vēbera viedoklim, ka izstādē ieviesusies arī zināma amatniecība. Ēģiptes paviljona pinumi, stikla izstrādājumi pie Venēcijas paviljona atgādina salona leti; dažkārt uzvēdī savādas atmiņas par 70.gadu padomju mākslu, piemēram, Irānas paviljonā, kur gleznotāji un tēlnieki apspēlē dažādus arhaizēti stilizētus motīvus.
Savas valsts ekspozīcijai, protams, jābūt katra biennāles apmeklētāja maršrutā, un latviešu Trauslā daba kopumā vilties neliek. Evelīnas Deičmanes sniegā ieraktajiem cilvēkiem, kas pasīvā neziņā gaida atkusni, papildu aktualitāti piešķīrusi ekonomiskā krīze. Mika Mitrēvica efemero sajūtu uzburšanas rīki ienes šaurajā ieliņā viļņu čalas, vēja pūsmas, putnu balsis, vārda tiešā nozīmē radot kontrastējošu pasauli, kurā relaksēties, apdomāt esības mirkļu īslaicību un atcerēties visos laikos tiražēto domu par latviešu mākslinieku īpašo saikni ar dabu. Īpaši tas izceļams uz igauņu projekta fona, kas ir viens no politiski visvairāk angažētajiem darbiem. Kristīnas Normanas pētījums Pēc kara par pārvietotā pieminekļa Bronzas Aļoša konflikta vēsturi ir apaudzēts ar bieziem refleksiju slāņiem, pozicionējot sevi it kā vidū starp igauņu nacionālistu un krievu šovinistu viedokļiem ar retorisku vaicājumu - «Vai tad atteikšanās no pozīcijas arī nav pozīcija?». Patiesība tiešām mēdz būt pa vidu starp galējībām, tomēr dažās situācijās vidusceļš var būt zaļā gaisma nekontrolētai ļaunuma ekspansijai. Žilvina Kempina (Lietuva) magnētiskās lentes vibrējošais koridors ir adresēts tikai sajūtām; tiesa, lai to atrastu, jāapbruņojas ar labu karti un pacietību, ja vien patālais Kannaredžo rajons nav labi iepazīts.
Fransuā Pino kolekcija
Pat ja neizdodas noķert biennāli, Fransuā Pino fonda kolekcijas izstāde Darbnīcas kartēšana (Mapping the Studio), kas kopš jūnija skatāma un būs redzama vēl līdz 2010.gada 6.jūnijam gan Palazzo Grassi, gan jaunatklātajā ekspozīciju telpā - bijušajā muitas noliktavā Punta della Dogana -, ir iemesls doties uz Venēciju. Pie jaunās ēkas novietotā Čārlza Reja skulptūra Zēns ar vardi, kas atkarībā no laikapstākļiem tiek ietērpta stikla būrītī, iezīmē vienu no kolekcijas aspektiem - radošu un provocējošu dialogu ar Eiropas klasiskās mākslas mantojumu. Citi piemēri ir Maurīcio Katelāna eksistences trauslumu atgādinošie negadījumu upuri, pārsegti ar marmorā kaltām drapērijām, un Rūdolfa Stingela blīvās barokālo ornamentu sienas. Pino iecienīto mākslinieku zvaigžņu loks (Takasi Murakami, Marlēne Dimā, Sajs Tvomblijs, Sindija Šērmena u.c.) ir samērā konstants un daļēji atkārtojas abās ekspozīcijās. Kā raksta kuratori Elisone Džindžera un Frančesko Bonami, izstāde «reģistrē mākslinieka privātā universa bezgalīgās mutācijas un iespējamības». Neatšķetināmā kamolā savijas skaistais un neglītais, poētiska kontemplācija, intelektuāla refleksija un sociāla kritika. Amerikāņa Pola Makārtija atbaidoši orģiastiskā instalācija Vilciens, cūku sala (2007) ar politikas piešprici - bijušā ASV prezidenta Buša viepļiem vai Džeika un Dinosa Čepmenu Sasodītā elle (2008), kuras veidošanā ieguldītais skrupulozā darba apjoms var līdzināties tikai aplūkoto nacisma neģēlību absurdumam, - vēlas pārsteigt ar šausmīgo. Citi darbi ir uzsvērti atturīgi, askētiski un pat estētiski, piemēram, Maika Kellija izgaismotās fantastikas pasaules sasaucas ar biennāles pasauļu radīšanas tēmu, Sigmāra Polkes gandrīz monohromās lielformāta gleznas pavada detalizēts vēsturiski filozofisku interpretāciju tīkls. Jāatzīmē jauno telpu perfekti nodalītās «kabatas», kas ļauj kuratoriem izvērst saspēles starp atsevišķiem darbiem, vienlaikus ielaižot ekspozīcijā Venēcijas ainavas visuresošo fonu.