No malas labvēlīga ģimene, bet aiz slēgtām durvīm vīrs sievu sit. Savukārt sievietei ir kauns un nav ticības, ka kāds viņai ticēs un varēs palīdzēt. Līdz ar to viņa klusē. Klusē līdz brīdim, kad vairs neiztur. Ar šādiem gadījumiem nereti saskaras Resursu centrs sievietēm Marta. Šīs sievietes vēl nav gatavas atklāti cīnīties un vērsties policijā, bet viņas vēlas tikt sadzirdētas. Centra sociālā darbiniece Nataļja Vilistere Dienai norādīja, ka gandrīz visos gadījumos varmākas mērķis ir sievieti padarīt par neko. Līdz ar to sieviete netic, ka kāds spēs viņai palīdzēt.
Latvijā šādi un citādi gadījumu nav retums. Centrā Marta vien gada laikā vēršas apmēram 300 sieviešu, kuras cietušas no vardarbības, bet pēc ES veiktā pētījuma Latvijā apmēram katra trešā sieviete dzīves laikā ir piedzīvojusi fizisku vai seksuālu vardarbību. Visu ES valstu vidū Latvija šajā statistikā ir septītā no beigām. Pirmajā vietā ierindojas Dānija, kur no fiziskas vai seksuālas vardarbības cietuši 52% sieviešu. Pirms Latvijas ir arī Somija ar 47% cietušo, Zviedrija ar 46%, Nīderlande ar 45%, Francija un Apvienotā Karaliste ar 44% cietušo.
Tomēr pētījumā atklātie skaitļi ir tikai «neliela aisberga virsotne», uzskata Resursu centra sievietēm Marta vadītāja Iluta Lāce. Viņa Dienai pastāstīja, ka ļoti daudzas sievietes par notikušo nestāsta ne policijai, ne līdzcilvēkiem, jo viņām ir kauns. To pierāda arī pētījums - 67% ES sieviešu par partnera vardarbību nav ziņojušas ne policijai, ne citām organizācijām. I. Lāce uzskata, ka sievietes ziņot demotivē arī situācija, kad ne vienmēr varmākam tiek piemērots atbilstošs sods vai arī policija nemaz nepieņem sievietes iesniegumu. Piemēram, LM dati liecina, ka katru dienu policija saņem vidēji 13 izsaukumu par konfliktiem ģimenē, bet kriminālprocess tiek ierosināts tikai apmēram 3% gadījumos. Cits risinājums bieži vien ir vainīgās personas aizturēšana uz laiku līdz 12 stundām, jo nav konstatēts noziedzīgā nodarījuma sastāvs vai cietušais atteicies rakstīt iesniegumu.
Lai uzlabotu situāciju, šogad sperts solis uz priekšu, veicot grozījumus Civilprocesa likumā, kas stāsies spēka no 1. aprīļa. Izmaiņas paredz, ka dzīvesvieta būs jāatstāj varmākam, nevis viņa upuriem kā līdz šim. Savukārt tiesai šādās situācijās būs jārīkojas nekavējoties, lemjot par noteiktiem ierobežojumiem vardarbības veicējam, piemēram, nosakot aizliegumu tuvoties cietušajam. I. Lāce uzskata, ka pieņemtie grozījumi ir liels panākums, jo tie gaidīti vairākus gadus. Savukārt tagad jāseko līdzi, lai regulējums tiek īstenots arī dzīvē. Plānotas ir arī policistu un sociālo darbinieku apmācības. Darbs jāturpina arī pie sabiedrības izglītošanas, jo lielā daļā gadījumu ne tikai Latvijā, bet arī citās valstīs sievietes, kuras cieš no vardarbības, tiek vainotas par to, ka nokļuvušas šādā situācijā. Tāpat valda uzskats, ka vardarbība notiek tikai nelabvēlīgās ģimenēs, tomēr tā nav. Kā Dienai norādīja LM pārstāve Marika Kupče, no vardarbības cieš gan izglītotas, gan mazāk izglītotas sievietes, gan strādājošas, gan bezdarbnieces, kā arī tās, kuras fiziski ir stiprākas par savu partneri.
Vienlaikus no nākamā gada ir plānoti sociālās rehabilitācijas pakalpojumi cilvēkiem, kuri cietuši no vardarbības, kā arī rehabilitācija varmākām. Ministrija nākamā gada budžetā ir pieprasījusi papildu finansējumu 0,5 miljonu eiro apmērā šīm aktivitātēm. Sociālā rehabilitācija plānota aptuveni 600 no vardarbības cietušiem cilvēkiem un 164 varmākām.