Tas tā gluži nav. Vēl nesen socioloģiskās aptaujas Ukrainā liecināja, ka šīs valsts tuvināšanos ES atbalsta gandrīz puse tās iedzīvotāju, savukārt par Muitas savienību, vēl ciešākām attiecībām ar Krieviju ir tikai 15%. Moldovā šie skaitļi ir vēl graujošāki. Simts tūkstoši cilvēku spēj sanākt mītiņā, lai prasītu valdībai brīvās asociācijas un brīvās tirdzniecības līguma ar ES parakstīšanu!
Atļaušos teikt, ka šis ir reģions, par kuru es šo to zinu - jau sākot darbu Eiropas Parlamentā 2004. gadā, koncentrējos tieši uz Ukrainu, Moldovu, Armēniju, Gruziju, Azerbaidžānu. Pieteicos arī darbam delegācijā ar Krieviju, bet, atklāti sakot, tas izrādījās diezgan garlaicīgi. Tur nekas nenotika! Atbrauc Krievijas delegācija, runā kā PSKP kongresos no papīra, atkal par «cilvēktiesību pārkāpumiem» Latvijā, tad paši kafijas pauzēs atzīst, ka nekādu pārkāpumu nav... Kopš 2008. gada mēs (ES) nevaram noslēgt ar Krieviju Stratēģiskās partnerības līgumu. Kāpēc? Tāpēc, ka Krievija grib, lai tas būtu vispārīgs, izplūdis. Eiropas Komisija vēl 2004. gadā visai nekritiski izturējās pret Krieviju, bet laika gaitā, lielā mērā arī mūsu ietekmē, sāka prasīt, lai šis līgums būtu konkrēts un juridiski saistošs. Un tādēļ process sāka buksēt - jo vienīgais, ko Krievija patiesībā grib, ir bezvīzu režīms. Starp citu, to apliecina arī skaitļi - kad prasīju statistisku par to, kādi ir pirmie rezultāti vīzu režīma atvieglojumam, izrādījās, ka ES ir apmeklējuši trīs miljoni Krievijas pilsoņu, savukārt Krieviju - tikai viens miljons ES pilsoņu. Kad mēs parlamentā spriedām par t. s. Magņitska likumu, kas paredzētu iebraukšanas ES apgrūtinājumus Krievijas varas funkcionāriem, pēc reakcijas varēja noprast, ka tas ir šausmīgākais, kas ar šiem funkcionāriem var notikt. Tajā pašā laikā tas netraucē Krievijas oficiālajiem medijiem nepārtraukti Eiropu un Rietumus kopumā zākāt.
Tad kādēļ tādas problēmas ar asociācijas līguma parakstīšanu?
Dažkārt īstermiņa intereses uzvar ilgtermiņa. Mūsu partnerus cilvēciski var saprast. Ja Putina sūtnis aizbrauc uz Moldovu un tā zīmīgi pauž cerību, ka līguma ar ES gadījumā Moldovā ziema nebūs pārāk auksta. Ja Ukrainas un Krievijas tirdzniecības apjomi šā gada pirmajā ceturksnī sarūk par 18%, ja Krievijai pēkšņi vairs nepatīk Ukrainas metāli, konfektes un citas preces un Putins skaidri pasaka, ka līguma ar ES noslēgšanas gadījumā Ukrainas sadraudzības līgumam ar Krieviju būs beigas. Un tad mūsu partneri nonāk sprukās. Viņi apzinās, ka uzreiz konkurēt Eiropas tirgos viņiem būs grūti. Ukraiņi aprēķinājuši, ka viņiem būs nepieciešami miljardi, lai pielāgotu savu produkciju Eiropas standartiem. Tad vēl milzīgas summas Krievijas tirgus zaudēšanas rezultātā.
Tādā gadījumā varbūt mums ir jāpieņem, ka Krievija šajā duelī objektīvi ir stiprāka par Eiropu, un beidzam stīvēties?
Tāda ir situācija pašreiz. Atceraties, deviņdesmitajos gados Latvijas atkarība no Krievijas tirgus bija milzīga, savukārt tagad situācija ir cita. Neviens jau neapstrīd - nedz Latvijā, nedz Gruzijā vai Ukrainā -, ka Krievijas tirgus ir vilinošs, bet visi arī apzinās milzīgos politiskos riskus. Visi redz - lai gan Krievija nu jau kādu laiku ir PTO dalībvalsts, sankcijas šajā valstī var sagaidīt jebkurā brīdī un visdažādākajām precēm.
Jūsu jautājumos jūtamas šaubas par to, vai pūliņi, strādājot ar šīm Austrumu partnerības valstīm, ir to vērti. Paskatīsimies savtīgāk - vai tad Latvijai nav interesanti Ukrainas vai Vidusāzijas tirgi? Vai Eiropai kopumā nav interesanti mazināt savu atkarību no Krievijas energoresursu piegādēm? Esmu runājusi par šīm tēmām gan Turkmēnijā, gan Azerbaidžānā - tur ļaudis nebūt nav sajūsmā par Krievijas starpniecību, jo tā viņiem ekonomiski nav izdevīga.
Savukārt, ja runa ir par to, ko Eiropa var pati piedāvāt, tad, jā, te ir vājais punkts. Mēs pārāk daudz saviem potenciālajiem sabiedrotajiem pamācoši kratām ar pirkstu, bet pārāk maz palīdzam, pārāk maz ir izpratnes par katras no šīm valstīm specifiku. Piemēram, sarunās ar Ukrainu varbūt ir pārāk liela koncentrēšanās uz Jūlijas Timošenko likteni, savukārt Eiropas piedāvājumā palīdzēt enerģētikā neizbēgami saduras vietējo oligarhu intereses.
Eiropa nav liekulīga? Daudz runā par demokrātiskajām vērtībām, bet, lai saņemtu naftu un gāzi, piever acis uz režīmiem Vidusāzijā un Azerbaidžānā ?
Es neteiktu, ka piever. Turklāt ir jāsaprot viena lieta: cilvēki pieminētajās valstīs baidās no islāma fundamentālisma. Ja tur būtu tāda demokrātija kā, teiksim, Francijā, pieļauju, ka situācija drīz vien būtu tikpat dramatiska kā nesen Ēģiptē. Piemēram, Irānai kaimiņos esošā Azerbaidžāna bieži vien liekas pārāk laicīga - tas arī nozīmē, ka šī valsts ir zināms buferis starp Eiropu un islāma pasauli.