Jaunākā kandidāte sarakstā Vienoti Latvijai*
Kas motivē iesaistīties politikā?
Es uzskatu, ka vecie Saeimā ir aizsēdējušies, laiks nākt jaunajiem. Gan ne tik strauji, kā varbūt viņi vēlētos, bet pakāpeniski - izglītojoties, pārņemot pieredzi no pieredzējušiem politiķiem. Tādējādi nomainītos paaudzes.
Kāpēc vajadzīgi jaunieši politikā?
Jaunajiem ir jauns redzējums uz lietām. Viņi skatās no sava viedokļa. Bieži vien cilvēki, kam ir lielāka pieredze, neiedziļinās jauniešu problemātikā, nespēj tos saprast. Jaunieši vairāk komunicē vienaudžu vidē, var labāk iegūt informāciju par viņu vajadzībām un pārstāvēt viņus. Piemēram, par nepieciešamību palielināt budžeta vietas tajās studiju jomās, kas var būt noderīgas Latvijai nākotnē, kā arī finansēt dažādas pētniecības iespējas.
Tātad būtu nepieciešams tāds kā jauniešu lobijs parlamentā?
Jā. Tiem vecajiem jau gribot negribot ir savas intereses. Jauniešiem, protams, labi, ja var mācīties no tiem, kas ir pieredzējuši, tāpēc piekritu kandidēt tieši no šīs partijas, kurā apvienojušies ļoti daudzi intelektuāli cilvēki ar milzīgu politisko pieredzi.
Netraucē, ka pret viņiem ir visai skeptiska attieksme sabiedrībā?
Jā, attieksme ir ļoti jūtama - un tieši no manu vienaudžu puses. Protams, ir ļoti grūti kādu pārliecināt, ka tas ir uzpūsts burbulis, bet katram ir galva uz pleciem, jāspēj izvērtēt, kas ir pareizi, kas nav. Tāpēc arī nebaidījos iet kopā ar šiem cilvēkiem, jo zinu, ka viņi ir ļoti gudri, viņu pieredzes bagāža ir ļoti liela. Un viņi spēj īstenot labas idejas.
Ir sanācis ar viņiem tikties, diskutēt?
Jā, konkrēti mani uzrunāja Jānis Straume, viņš teica, ka grib, lai tieši jaunieši nāk un darbojas politikā. Viņu pašu var neievēlēt, bet svarīgi, lai būtu pavērta iespēja jaunajiem. Viņš ir gatavs maksimāli palīdzēt, un tas man arī rada uzticību. Mums ir bijušas sanāksmes arī saraksta līmenī, arī tur var just, ka attieksme pret jaunajiem ir laba.
Runājat ar potenciālajiem vēlētājiem? Kāda ir viņu attieksme?
Es nevienam neko neuzspiežu, bet vairāk cenšos veidot sarunu. Kad izdzird, no kuras partijas es kandidēju, ir nedaudz tāds kā nosodījums, bet, sarunājoties par konkrētām lietām, izdodas pārliecināt, ka nav viss tik melns, kā to mālē. Man liekas, jauniešiem ir svarīgi, ka uz parlamentu iet viņu vienaudzis, jo ne visās partijās ir jauni cilvēki. Manā gadījumā tas ir liels pluss.
Pieredzes trūkums savukārt nav liels mīnuss?
No vienas puses, tā ir, bet, ja blakus ir pieredzējuši cilvēki, kas gatavi palīdzēt, tad kā gan savādāk var iegūt pieredzi kā tikai kaut ko darot?!