Ražotāji cieš no mazumtirdzniecības ķēžu dominējošā stāvokļa, tomēr paši negrib atklāt diskriminējošos faktus Konkurences padomei (KP). Pa kaktiem turpinās briesmu stāstu stāstīšana, bet neviens lāgā nevēlas oficiāli vērsties iestādē, kura rūpējas par godīgu konkurenci. Bailēs no tirgotāju pretreakcijas ražotāji par savu taisnību necīnās.
Savukārt tirgotāju lobiji panākuši, ka Konkurences likums iznācis bezzobains. Tā nu neapmierinātība paliek, taču izpaužas dīvainā un pretrunīgā veidā. No vienas puses, cietušie uzņēmumi grib, lai KP tiek galā ar viņu pāridarītājiem. No otras puses, kad KP sāk aizstāvēt konkrētu ražotāju, tad izrādās, ka padome ir sliktā, jo nolikusi uzņēmējus zem tirgotāju sitiena. Neticēdami godīguma uzvarai, ražotāji izvēlas publiski paklusēt.
Nerunāšanas princips darbojas arī citās jomās, kur konkurējoši uzņēmumi vienojas par konkurenci ierobežojošām darbībām, tā veidojot karteļus. Un problēma ir ne tikai tā, ka citi uzņēmumi nevēlas nākt un ziņot par viņiem zināmo shēmošanu, bet arī paši uzskata, ka tas nav nekas ļauns vienoties, piemēram, par nepamatoti augstām cenām. Diemžēl arī Latvijas feodālie ministri sniedz korumpēšanas paraugstundas: nav nozīmes cilvēka kvalifikācijai, bet - jo pietuvinātāks un paklausīgāks partijai esi, jo augstāku amatu iegūsi. Risinājums? Neklusēt, bet sākt attīrīšanos ar sevi, savu uzņēmumu un nozari.