Pēc septiņiem gadiem
«Te jau ir tādas grīdas, ko patīkami mazgāt,» vedinādama savā dzīvoklītī, saka astoņdesmitgadīgā Vija Purgale. Viņa septiņus gadus gaidījusi rindā uz sociālo dzīvokli, līdz šā gada sākumā pārcēlusies uz šobrīd jaunāko Rīgas domes sociālo māju Lomonosova ielā. Psiholoģiski bijis ļoti grūti pārvākties, kaut arī komforta ziņā viņa ir ieguvēja. «77 gadus esmu nodzīvojusi divistabu dzīvoklī Visvalža ielā. Tas bija piektais stāvs, smējos, ka palīdz saglabāt formu, bet mocījāmies ar ūdeni, 60. gados bieži nebija pat aukstā. Vannas istabas nebija, malka bija jānes no pagraba. Es gan biju jauna, daudz pielūdzēju, varēja problēmu atrisināt,» joko V. Purgale. Kad māju 2003. gadā privatizēja, viņa saprata, ka dzīvot šādos apstākļos un maksāt vairāk nekā 120 latu mēnesī par 56 m2 būs grūti, tāpēc iestājās rindā uz sociālo dzīvokli. «Man šeit patīk, vienīgā problēma - kaut varētu ilgāk nodzīvot. Kaimiņu vairāk, gaiss svaigāks, lielveikali tuvāk, pa logu skatos, kā kaķēni spēlējas. Pērn piedāvāja dzīvokli sociālajā mājā Lubānas ielā, bet tas bija 9. stāvs un tajā dienā, kad aizbraucu apskatīt, lifts nestrādāja. Ko tad es tur darīšu - sēdēšu un brēkšu kā vārna, neviens man neko klāt nenesīs!» atceras V. Purgale. Viņa slavē dzīvokļa plānojumu, jo tam ir priekšnams un virtuvīte, nevis viena liela istaba. No bijušās iedzīves gan pārceļojis pavisam nedaudz - mātes kāzu servīze pārdota antikvariātā, daļa grāmatu izdalītas kaimiņiem.
Ar laiku mājas pirmajā stāvā iekārtosies Sociālais dienests un sniegs palīdzību iedzīvotājiem, sola I. Muižnieks. Katrā vienistabas dzīvoklī ir iekārtota vannas istaba, bet virtuvē - elektriskā plīts. Šāda projekta mājas Rīgā, iespējams, būvēs vēl.
Tālu no centra
Tikko aprakstītā māja pieder pirmajai kategorijai, kas ir labākā, citas sociālās mājas ir sliktākā stāvoklī. Latvijas Samariešu apvienība (LSA) apsaimnieko sešas sociālās mājas Rīgā, un to direktors un divu māju pārvaldnieks Andris Traviņš atzīst - ir arī mājas, kur dzīvokļa stūrī atrodas tualetes pods un duškabīne, bet dažas mājas ir kopmītņu tipa, kur ir viena virtuve, tualete un duša uz visu stāvu. Sociālajā mājā Emmas ielā Vecmīlgrāvī ir 93 dzīvokļi ar visām ērtībām. A. Traviņš stāsta, ka pašvaldība ēku nopirkusi no Rīgas Kuģu remonta rūpnīcas, 2001. gadā tā renovēta un pielāgota sociālās mājas vajadzībām. Balto ķieģeļu ēkas pirmajā stāvā ir ne vien telpas Sociālajam dienestam, bet arī skaistumkopšanas salonam. Mājas priekšā kāda pensionāre iekopusi nelielu puķu dobi ar sētiņu, apkārtnē rūpīgi nogrābtas lapas. Mājas iekšpusē Sociālais dienests izvietojis uzmundrinošus uzrakstus, piemēram, «Negaidi no cita, dari pats!».
Violeta Parhomenko, invalīde kopš bērnības, šeit nonākusi pirms astoņiem gadiem, kad īpašnieks izlicis viņu no komunālā dzīvokļa Elizabetes ielā. «Bija grūti samaksāt par 50 m2, tolaik pensija bija 35 lati. Rindā nebija jāgaida ilgi,» stāsta sieviete. Viņu apciemot ienākusī kaimiņiene Lūcija Bārtule uz šejieni pārcēlusies pirms deviņiem gadiem, kad viņas mājas pirmajā stāvā kaimiņš ar bērnu iegruvis pagrabā. «Nāca komisija pēc komisijas, nosprieda, ka visiem māja jāatstāj. Raudāju nedēļu. Piedāvāja sociālo māju, prasīju, vai tad nekā labāka nav, un saņēmu atbildi, ka ar savu pensiju netikšu galā ar maksājumiem. Nezināju, kas tā sociālā māja ir, bija sajūta, ka gandrīz kā nabagmāja. Biju pieradusi dzīvot Katrīndambī, tur bija tramvajs, trolejbuss, te ir tālu no centra, transports ir tikai autobuss, un tracina, ka reizēm ilgi jāgaida pie dzelzceļa pārbrauktuves. Taču galā tieku, meitai nav laika no Pārdaugavas braukt un mani aprūpēt,» stāsta L. Bārtule. Par kaimiņiem sievietes īpaši nesūdzas, lai gan esot dažādi, arī psihiatriskās slimnīcas uzskaitē.
A. Traviņš neslēpj, ka biežās iedzeršanas un skandalēšanas dēļ viens īrnieks aizsūtīts uz citu dzīvokli Maskavas ielā, taču lielākoties ar problēmām tiekot galā. Nākas gan cīnīties arī ar nemaksātājiem, jo, lai arī īres maksa ir samērā zema un komunālajiem maksājumiem ir atlaides, apkures sezonas laikā vienistabas dzīvokļa rēķins kopā ar elektrību tik un tā ir ap 40 latiem. Ģimenes ar bērniem sociālajās mājās gandrīz vairs nedzīvojot, tām ierāda dzīvokļus pašvaldības īres namos, vajadzības gadījumā lemjot par sociālā dzīvokļa statusu.