«Viduvējam vēlētājam - viduvēji kandidāti,» saka J. Jurkāns. «Ja Zatlera kungs saka, ka mums ir labākā ārpolitika Baltijas valstīs, es uzskatu, ka šādiem apgalvojumiem vajag zināmu segumu. Pēc tam Zatlers no tā atkāpās, varbūt tā ir nervozitāte, bet es nedomāju, ka tādās kategorijās runā par ārpolitiku. Kas attiecās uz tautsaimniecību, Bērziņš bija pārliecinošāks. Tantei Bauskā Bērziņš bija labāk saprotams nekā Zatlers. Varēja redzēt, ka Zatlers priekšmetu ir labāk apguvis, taču viņa teiktais bija pirmsvēlēšanu kampaņas lozungi un frāzes. Pārāk daudz frāžu.»
Sabiedriskās politikas centra Providus pētniecei Ivetai Kažokai radies iespaids, ka lielākā diskusijas daļa tika veltīta jautājumiem, ar kuriem prezidentam īsti nebūtu jānodarbojas. «Zatlers runāja par investīciju ienākšanu Latvijā, Bērziņš - ka labklājībai ir jāpieaug. Dažas atbildes liecina, kāds prezidenta darbības stils no abiem ir sagaidāms. Piemēram, jautājums par Saskaņas centra ņemšanu valdībā. Bērziņš atbildēja, ka tas ir pilnībā atkarīgs no politiskajām partijām, viņu vienošanās. Tas liecina, ka viņš sevi uztver kā pasīvu prezidentu, atstājot visu lemšanu partijām un neizrādot iniciatīvu,» tā I. Kažoka.
«Bērziņš varētu negribēt būt aktīvs prezidents, kas risina krīzes situācijas un iejaucas brīžos, kad parlaments slikti strādā. Zatlers vairāk runāja, kas tieši prezidenta amata ieņēmējam jādara nākamajos četros gados; Bērziņš runāja par vispārējām lietām, ko būtu labi darīt principā. Šajā diskusijā vairāk parādījās, kas ir Bērziņš. Viņš atstāja iespaidu kā cilvēks, kas pa vasarām varētu sēdēt mauriņā, ziemā uzstāties ar Jaungada runu un starplaikā apzīmogot visu, kas nāk no parlamenta, gaidot iedzīvotāju labklājības pieaugumu,» norāda politoloģe. «Viņi abi neatstāja harismātisku iespaidu, bet Zatleram bija labāka izpratne par prezidenta pienākumiem,» uzskata I. Kažoka.
Viena no ZZS deputātēm, kas virzīja A. Bērziņu prezidenta kandidatūrai, bija Iveta Grigule. Viņa norāda: diskusija parādīja, ka A. Bērziņam pēdējos gados nav bijis vajadzības pēc publiskās uzstāšanās. «Tas ir viņa pašreizējais defekts, taču tas ir labojams. Viņam ir jāapgūst distancēšanās, atbildot uz jautājumiem. Uz vakara pusi viņš bija noguris, jo agri sāka dienu,» tā I. Grigule. «Viņš sevi parādīja ļoti korekti, nosvērti un harmoniski. Tā enerģija no viņa nāca ļoti nosvērta un pārliecināta,» vērtē deputāte.
V. Zatlera dārziņā viņa vēlētos iemest divus akmeņus. «Valsts prezidents, kurš kādreiz ir ņēmis aploksnes, publiski tautas un visas valsts priekšā jautā: cik tad tev tā alga bija liela, no kuras maksā šo lielo pensiju? Viņš nesaprot to, ka tā nebija valsts iestāde, kurā Bērziņš šo lielo algu pelnīja, bet gan zviedru bankas filiāle Latvijā,» pauž I. Grigule. «Prezidenta kunga norādījums Bērziņa kungam - jūs palieciet savā vietā, es palikšu savā vietā. Tas bija nekorekti un prasti. Zatlera kungs ir uzlabojis savu runas mākslu, nesalīdzināmi ar laiku pirms četriem gadiem. Taču viņa frāzes ir apaļas, bez personīgās attieksmes. Bērziņa kungam nāk līdzi attieksme, kas ir viņa dziļākā pārliecība, tās nav iemācītas klišejas,» tā I. Grigule.
Socioloģisko pētījumu SKDS direktors Arnis Kaktiņš saka: «Zatleram ir lielāka pieredze runāšanā, Bērziņam - mazliet mazāka, bet tik un tā neizskatījās, ka viņam ir stress vai mazvērtības kompleksi, kas kā puķe uzziedētu sarunas laikā. Ja skatāmies, kāda ir ievēlēšanas procedūra, tai ir ļoti mazs sakars ar šādu debašu esamību vai neesamību. Lielā mērā var teikt, ka tas ir šovs medijiem, jo ar rezultātu tam nav sakara.»