kabinetu. Tur priekšā pie kafijas tases sēž komponists Raimonds Pauls. Šādu kompāniju neesmu gaidījusi, bet, kā atzīst pati Daila, - visa dzīve pavadīta R. Paula zīmē, un, tikai pateicoties viņam, Daila vēl ir savā vietā. Komponists gan uzreiz nosaka, ka viegli intervijā nebūs, un man jau uzreiz rodas priekšstats, ka arī pret dzeguzēniem Daila ir stingra. Tomēr tam cauri jūtama arī mīlestība - ansambļa vadītāja visus mazos dziedātājus sauc par saviem bērniem un pati atzīst, ka labprāt strādā «melno darbu», līdz talants var uzmirdzēt.
Savu bērnu dēļ
Jau sarunas sākumā Daila aizrāda, lai nesaucu viņu par skolotāju - nekāda skolotāja viņa nav, jo algu neviens nav paaugstinājis. Ansambļa vadītāja - tā būtu pareizāk. Tomēr pedagoģiskā izglītība Dailai ir. Ar domu, ka pēc studijām strādās par mūzikas pedagogu skolā, viņa ieguvusi arī attiecīgo izglītību. Taču skolā nav strādāts un arī lellēm dziedāt nav mācīts - viņas bērnībā leļļu nemaz nav bijis. Kā jau lauku meitene viņa rotaļājusies puķu dobēs.
Bērnu ansamblis Dzeguzīte izveidots, jo bijusi doma, ka radio bērnu dziesmas ir jādzied pašiem bērniem. Sākotnēji Daila, pēc konservatorijas beigšanas strādājot Radio mūzikas redakcijā un paralēli darbojoties ar radio bērnu kori, ansambļa dzīvē nemaz nav iejaukusies - to vadīja viņas jaunākā māsa Alda Strazda. Taču dažādu iemeslu dēļ ansamblis ik pa laikam palicis bez vadītājiem, un, tā kā tolaik tajā dziedāja arī Dailas meita Zigda, jaunā mūzikas pedagoģe nolēmusi uzņemties vadību - kā pati saka, tikai savu bērnu dēļ.
Toreiz vēl nav bijis skaidrs, ko un kā īsti darīt. Ansamblī ņemti darbinieku bērni pat tad, ja viņi neprata dziedāt. Taču, pēc Dailas domām, ikvienu bērnu var iemācīt skaisti noturēt meldiņu, un par to arī vienmēr bijis lielākais gandarījums. Te viņas stāstā iederas teiciens - darbs dara meistaru, jo tikai procesa laikā saprasts, kā labāk darīt un uz kādiem mērķiem tiekties. Brīdī, kad «visa dvēsele pārgājusi» uz Dzeguzīti, Daila sākusi no pārējiem pienākumiem kratīties vaļā. Un, kad tas izdevies, sākusies harmoniska dzīve, jo nebija vairs jāraud par nepaspētajiem un neizdarītajiem darbiem. Arī sākotnējā doma, ka Dzeguzīti Daila pametīs līdz ar saviem bērniem, pagaisusi, jo radusies ļoti laba sadarbība ar R. Paulu. Pateicību komponistam viņa velta ik pārdesmit minūtes un piebilst, ka «bez viņa jau nekādi».
Meitenes tēlo Madonnu
Sadarbība ar R. Paulu izveidojusies brīdī, kad Dzeguzīte gatavojusies 10 gadu jubilejas koncertam. Daila zvanījusi komponistam uz mājām, kurš tajā brīdī strādājis kopā ar Jāni Peteru, ar lūgumu uzrakstīt ansamblim himnu Dzegu meitenes un zēni. Kā parasti R. Pauls pavilcis vadītāju uz zoba, bet nākamajā dienā atnesis gatavu dziesmu. Kopš tā brīža viņa no komponista neatkāpj ne soli, un tagad kopā gatavojas jau Dzeguzītes 45 gadu jubilejas koncertam, kurš notiks 9. maijā. Šo gadu laikā ar ansambli apbraukāta puse pasaules. Komponists stāsta, ka vēl tagad Krievijā viņam bieži jautā, kā iet mazajiem no «kukuškas». Viņi aizmirst, ka mazie dzeguzēni nu jau izauguši.
R. Paulam lielākais gandarījums ir par to, ka no bērniem, kas dziedājuši ansamblī, izauguši kārtīgi cilvēki. Jā, aizgājuši uz citām profesijām, bet tas neesot svarīgi. Savukārt, vērtējot Dailas veikumu, viņš pauž cieņu un uzsver, ka darbs noteikti nav viegls. Turklāt tagad mazie dzeguzēni un bērni kopumā ir citādi: saskatījušies japāņu multenes, un te pēkšņi jādzied Circenīša Ziemassvētki - tā vairs nevar. Komponists arī atzīst, ka vairs nezina, kas īsti mūsdienās ir bērnu dziesmas. Uz skatuves dažādos konkursos kāpj mazas meitenes, kuras saģērbtas kā Madonna vai Lady Gaga - no bērnišķības vairs nekā nav palicis. Arī Daila un viņas meita, kura pievienojusies sarunai, piekrīt, ka mūsdienās bērni ir mainījušies, īpaši jūtama vecāku ietekme. Daži saviem mazajiem iestāstījuši, ka viņi ir zvaigznes, bet, ja kaut kas nav tā, kā vecāki iedomājušies, sākas skandalēšanās.
Paši pūta, paši dega
Daila ik pa laikam piebilst, ka nav kā citu ansambļu vadītājas, kuras pašas raksta dziesmas, bīda bērnus uz skatuves un vēl kopā ar viņiem uzstājas. Viņa atceras, ka reiz kāda kolēģe stāstījusi, cik labi, ka bijusi uz skatuves, jo brīdī, kad bērni apmulsuši, varējusi izglābt situāciju. «Es tā nevaru. Paši pūta, paši dega. Nu lai izgāžas, ja jāizgāžas! Pašiem ir jāatbild,» uzskata Daila. Viņa bērniem iemācījusi, ka klusums uz skatuves nedrīkst būt, un, ja pēkšņi aizmirsti vārdi, mazie mākslinieki bijuši arī radoši, īpaši vēlāk jau par pazīstamu skatuves mākslinieku kļuvušais Kaža jeb Kārlis Būmeisters. Ansambļa vadītāja atceras, ka viņš vienmēr bijis blēņdaris - bieži ne vārdus zināja, ne varēja mierīgi nostāvēt. Bet Daila iedevusi delverim solo gabalu - lai tiek galā! Un viņam arī izdevies - ja aizmirsa dziesmas vārdus, pats turpat uz skatuves safantazēja jaunus, un citi bērni pārsmējušies dziedāja līdzi.
Kamēr apspriežam dzuguzēnu nedarbus, Dailai zvana telefons, un savienojuma otrā galā viņu sveicina tikko «aprunātais» Kaža. Sieviete uzreiz atplaukst smaidā un saka: «Mans Kaža!» Tomēr ne tikai Kaža ir «mans» - tā viņa saka par visiem dzeguzēniem, jo pašas bērni sen sajukuši ar «piejaucētajiem», visi ir tuvi. Brīžiem gan nebūt nav gājis viegli - gan viņas pašas bērni, gan citi bijuši baņģugas. Daila atceras, ka jau piesauktais Kaža reiz ākstījies arī ieraksta laikā, kad apsaukt nedrīkst, - tad nu nācies «sadot pa ausīm». Tomēr bērni nekad vecākiem nav sūdzējušies, arī par kādu stingrāku vārdu. Daila smej, ka arī R. Pauls aizrādot par lieku bļaušanu, bet bērni jau dziedot to nemaz nedzird - redz tik, ka vadītāja trako. «Bet tas nenozīmē, ka es viņus nemīlu,» piebilst dzeguzēnu mamma.
Ja vajag, arī drēbes pērk
Daila ar bērniem vienmēr bijusi atklāta, un to uzskata arī par savu panākumu atslēgu. Ja citi, skatoties acīs, glaimo, bet aiz muguras saka kaut ko citu, tad viņa nekad. Arī sarunas par dažādām tēmām ir atklātas, un kolektīvā visi ir vienlīdzīgi, tāpēc sanāk satuvināties. Daila smej - ja sākumā bērniem ir grūtības tikt ansamblī, pēc tam grūti no viņiem tikt vaļā. Bērni pieaug, bet negrib ansambli atstāt - tad nākas pat saskandalēties. Savukārt citreiz Daila samāca melot par savu vecumu, lai dzeguzēna godā varētu padziedāt ilgāk.
Arī ar bērnu ģimenēm sanāk sadraudzēties, jo tās rūpējas ne tikai par savējiem, bet par visiem kopā. Īpaši, ja jādodas kādā tālākā izbraukumā. Šie izbraukumi ir arī tās reizes, kad Dailai un viņas meitai Zigdai, kura jau vairākus gadus māca jaunākos dzeguzēnus, jāuzņemas pirmās mammas loma. Abas atceras, ka noturējušas gan mācību stundas, lai bērni neiepaliktu skolā, gan gādājušas puikām drēbes, ja nav bijusi pārdomāti salikta ceļasoma. Nav trūkušas arī nebūšanas, bērniem pazaudējot lidmašīnas biļetes vai slepus darot palaidnības.
Klausoties Dailas stāstos, var just, ka Dzeguzītes vadītājai netrūkst spēka un spara darbu turpināt un, ja vien būtu tāda iespēja, viņa labprāt «paskolotu» arī citus skatuves māksliniekus - kādā brīdī Daila piemin, ka nu nepavisam viņai nepatīkot tā puišu «spiegšana», norādot uz «to slaveno Ogres milici». Meita gan viņu uzreiz pārtrauc: «Bet, mammu, ko darīt? Tu taču neizaudzināsi visus pēc sevis!»