Liels bija dažu klātesošo izbrīns, kad Eiropas Komisijas pārstāvis Emanuels Vallens nesen Rīgā notikušajā konferencē izteicās, ka viņa darbavietā Briselē nav vairs īsti pieņemts teikt «dzimtene». Tā vietā tiekot lietots neitrālāks vārdu salikums «valsts, kuru pazīstu vislabāk» (the country I know the best). Identificēšanās ar savu valsti pieder pagātnei, un mūsu nacionālās sīkvienības pieaugošais lokālpatriotisms varētu būt uztverams kā vecmodīga parādība.
Valstī, kuru es pazīstu vislabāk, novembra sākums ir īpašs laiks. Atmiņā tiek atsaukta ilgā un varonīgā cīņa par Latvijas eksistenci, kam pretstatā ir lielvaru aukstais aprēķins un nicīgā attieksme pret neatkarības ideju. Vai nacionālpatriotiskās jūtas ir savienojamas ar ciešāku iekļaušanos Eiropas Savienībā?
Domājams, ka tas būs grūti. Briselē augsti vērtē patriotismu, taču ne nacionālo. Integrācijas vilcieniņš šobrīd tiek stumts pa divām sliedēm. Viena ir ekonomiskās varas centralizācija Briselē, otrā sliede ir plāns nacionālās valstis pārveidot par federatīvas nozīmes vienībām. Kamēr ES tehnokrāti dzīvo tautu sadraudzības skaisto sapni, taustāmie vēlēšanu biļeteni atklāj pavisam citu ainu. Visā Eiropā, pat liberālajā Skandināvijā nacionālās vērtības aizstāvošie spēki iegūst ievērojami daudz vēlētāju balsu. ES ar savas vīzijas īstenošanu ir krietni aizsteigusies priekšā saviem pavalstniekiem, un tā var būt liktenīga kļūda.
Tā vien šķiet, ka šajā ziņā arī Latvija un ES nonāk arvien lielākās pretrunās - nācām no dažādiem virzieniem, tikāmies 2004. gada krustojumā un tālāk aizgājām atkal katrs uz savu pusi. Liela daļa Latvijas pilsoņu, visticamāk, piekristu Manuela Barrozu izteikumam, ka mēs nevaram plaukt vienatnē, un būtu arī vienisprātis, ka Rietumeiropas vērtības ir arī mūsu vērtības, taču Briseles forsētā integrācijas politika krietni apsteidz realitāti un tādējādi sniedz sev visīstāko lāča pakalpojumu.
Vai drīz pienāks tā diena, kad pievienošanās ES jubilejā ar lepnumu pie krūtīm piespraudīsim zildzeltenu lentīti? Diez vai. Cik žēl, ka skaistā vienotās Eiropas ideja ir kļuvusi par kaut ko uzspiestu, sasteigtu un centralizētu! Kā lai uztver sarkanbaltsarkanās krāsas pārpilnību laikā, kad tiek gaidīts, lai ciešāk saspiežamies zem dzelteno zvaigznīšu kroņa? Atšķirībā no zildzeltenās tāluma sajūtas sarkanbaltsarkanais ir kaut kas sens, tuvs un mīļš.
Lai arī Eiropas Savienības tēla spodrināšanai un eiro ieviešanas kampaņai tiek veltītas lielas pūles, netiek taupīti arī materiālie labumi un aiz austrumu robežas atrodas visai bīstams kaimiņš, tomēr pat tad pārsteidzoši maz šī zemes pleķīša iemītnieku spēj sevi saistīt ar ES. Starp vizionāriem un realitāti kaut kur ir radusies plaisa, un mēs to labprāt aizpildām ar nacionālpatriotismu.