Kā tu nonāci cirkā?
Cirku apmeklēju jau kopš agras bērnības, man ļoti patika! Bet deviņu gadu vecumā sāku apmeklēt cirka mākslas studiju Pēterburgā. Kad bija 17 gadu, jau uzstājos. Par klaunu kļuvu nejauši, pirms divarpus gadiem. Strādāju par klasiskā stila žonglieri, līdz pēkšņi nācās aizvietot cirka kolēģi klaunu. Sadūšojos, uz savu akrobātisko numuru bāzes improvizēju, un, par laimi, man viss izdevās! Klaunam, lai viņš neapniktu, nepieciešami pastāvīgi radošie meklējumi, pilnveidošanās, regulāri priekšnesumos jāievieš kāds jaunums. Man patīk, ka bieži jāimprovizē uz vietas, jāiesaista skatītāji.
Vai tev dzīvē patīk jokot?
Ārpus cirka esmu parasts cilvēks ar ikdienišķām rūpēm, man patīk jokot! Reizēm izjokoju draugus un uz problēmām raugos ar humoru. Būt par klaunu - to nevar vienkārši iemācīties, ir nepieciešamas noteiktas rakstura īpašības, skatījums uz pasauli. Nepietiek ar labu humora izjūtu, veikliem trikiem un ironiju, ja nav pozitīvas attieksmes. Publika negatīvismu jūt. Tāpēc daudzi no klauniem baidās.
Kas patīk skatītājiem?
Tas, ja priekšnesumā tiek iesaistīts vai izjokots kāds no publikas. Smieklus izraisa negaidītas situācijas. Manuprāt, svarīgi ir saglabāt trauslo robežu, lai klauna joks cilvēku neaizskartu, bet gan iepriecinātu. Es esmu iedvesmots, ja joks ir izdevies. Mani visbiežāk sasmīdina bērni, viņu atsaucība un azarts, ar kādu viņi iesaistās priekšnesumos.