Nu lai, Mārtiņš nopelnīja pietiekami, turklāt viņiem bija tikai viens neliels kredīts. Taču pēc mēneša nobruka arī Mārtiņa firma. Viņš īpaši nesatraucās, jo saņems taču bezdarbnieka pabalstu un ātri vien atradīs citu darbu. Atbildīgs un izpildīgs puisis - tā par viņu atsaucās visi. Mārtiņš palīdzēja vienmēr, ja kāds lūdza, un arī draugi bija - oi, oi, oi! Visiem kaut kur sakari. Tā kā bija reālas cerības mēneša laikā kaut ko piemērotu atrast. Taču - draugi pēkšņi bija ļoti aizņemti ar savām problēmām, bet uz daudzajiem izsūtītajiem CV visbiežāk neviens pat neatzvanīja. Mazajām meitiņām gan bija labi - tētis un mamma visu dienu mājās, taču - par dzīvokli bija jāmaksā, kredīts arī spieda, ēst vajadzēja. Lelde, finansiste ar augstāko izglītību aizgāja strādāt par pārdevēju apavu veikalā, bet Mārtiņš kļuva par mājsaimnieci. Veikali, ēdiens, bērni, mājas uzkopšana... Par laimi, viņam patika to visu darīt.
Taču pēc mēneša ģimenes galva saprata, ka darbs jāmeklē intensīvāk, jo Leldes 250 latu ģimenei bija daudz par maz. Mārtiņš stāsta, ka piecos mēnešos pēc sludinājumiem esot izsūtījis ap 300 CV. Garastāvoklis strauji plaka, taču Lelde mierināja, ka viss vienmēr atnāk savā laikā.
Viņi sāka dzīvot pavisam taupīgi, no vecākiem atveda kartupeļus, ābolus, sēnes, rukša gaļu, skābētus kāpostus. Un turpināja sūtīt CV. Taču gaidītā ziņa atnāca no negaidītas puses. Vienu vakaru Mārtiņš ar brāli izgāja kāpņu telpā uzsmēķēt. Viņiem pievienojās kaimiņš Jānis, kas nesen bija ievācies blakus dzīvoklī. Mārtiņš viņam pat bija palīdzējis uznest klavieres. Vārds pa vārdam, un noskaidrojās, ka Jānis ir kādas firmas īpašnieks un viņam vajadzīgs tirdzniecības menedžeris. Jānis pasmējās, klausoties stāstu par Mārtiņa daudzajiem izsūtītajiem CV: «Es nekad neņemtu darbinieku no ielas. Kad pats cilvēku pazīstu vai iesaka paziņas, tad ir drošības sajūta.»
No 1. janvāra Mārtiņš sāks strādāt jaunajā darbā. Lelde saka: «Es teicu, ka viss notiks tad, kad tam jānotiek!»