27. novembra vakarā uz Laimonim Siliņam nozīmīgā Nacionālā teātra skatuves kopā ar Valmieras Drāmas teātra aktrisi Ligitu Dēvicu tika sumināts par savu mūžu teātrī. Vienkāršos, patiesos vārdos Laimonis Siliņš apliecināja, ka nekas no sasniegtā nebūtu bijis iespējams bez sievas - aktrises Brigitas Siliņas, kura pati sevi šķelmīgi dēvē par Laimoņa sekretāri.
Par mūža ieguldījumu Latvijas teātra mākslā uzzinājāt Sanfrancisko Draudzes namā pēc Valmieras Drāmas teātra Bezkaunīgo veču viesizrādes, kad aktieris Rihards Rudāks, ovāciju pavadīts, nolasīja šo vēsti. Varat to mirkli atsaukt atmiņā?
Tas neapšaubāmi bija viens no mana spēlmaņa mūža svarīgākajiem, izjustākajiem un arī patīkamākajiem brīžiem. Tas bija liels pārsteigums. Sapņos nebiju iedomājies, ka cilvēki Latvijā manu darbu ir novērtējuši - jau vairākus gadus taču prom no Latvijas… Tas bija absolūti negaidīti, bija skaisti kaut ko tādu sajust. Pilnīgi gribējās tā kā raudāt… No priekiem, saprotams.
Tobrīd bijāt kopā, bet tā nav bijis vienmēr. Lasīju, ka garāžas durvis mājās, kurās Amerikas viesizrāžu laikā uzņēma Astrīdu Kairišu no toreizējās Padomju Latvijas, pa nakti esot nokrāsotas sarkanas, savukārt jūs 1972. gadā izrādi dabūjāt spēlēt Mākslas darbinieku namā, jo Rīgas lielajiem teātriem jūs uzņemt joprojām bija neērti.
Jā, tajā laikā cilvēkiem likās, ka mēs esam komunistiski noskaņoti, ja uzņemam cilvēkus no Latvijas, jo viņi jau nebrauc vieni, vienmēr ir līdzi kāds poļitruks. Es gan nedomāju, ka kāds brauca līdzi, un, ja brauca, tad viņš aizbrauca mājās daudz samaitātāks nekā atbrauca. Citiem vārdiem sakot, viņš redzēja pasauli no citas puses. Atbrauca Latvijas kultūras absolūtākais krējums. Viņi uzņēmās milzīgu risku, jo mēs iztaisījām turneju pa visu Ameriku, lai viņi varētu iepazīties arī ar Amerikas teātri. Tas bija sekmīgs brauciens, bet viegli viņiem nebija.
Kāds ir Mazā teātra Sanfrancisko sākums?
Es jau darbojos Latvijā radiofonā pavisam jauniņš - astoņi deviņi gadi, pamatskolas vecumā. Tas bija skaists brīdis satikties ar vecajiem aktieriem, kurus es tolaik nevienu nepazinu, - Berta Rūmniece, Teodors Lācis...
Uz radiofonu aizveda mamma?
Tas bija interesanti - mamma mani neveda absolūti nekur. Es pats braucu ar tramvaju. Grūtāk bija vakara lugās pēc desmitiem. Bija tāds raidījums Piķis Adatiņš, tas bija diezgan pikants, dažreiz tur vajadzēja bērnus, un man laimējās tur būt. Dzīvoju Maskavas forštatē, un tad, kad nācu mājās, visi vārti bija aizslēgti, un man bija jākliedz «storož!» (sargs - krievu val.), un piedzēries vecis iznāk ārā… Tas rajons nav pārāk labs, vai ne? Mājupnākot man bija drusciņ bailes, bet citādi esmu bijis patstāvīgs. Tēvs mūs pameta, kad man bija kādi četri gadi.
Kā jums, mazam puikam, varēja ienākt prātā pašam iet uz radiofonu?
Kaut kas tas bija… Kad es pamatskolā sāku iet, katrus Ziemassvētkus bija ludziņa, un es kā traks gribēju tur piedalīties. Atceros - pirmajā uzvedumā es biju gailis, un man pienācās lugas nobeigums. Nostājos uz vienas kājas un teicu: «Ko tie citi, to es ar'! Kikerigū!» Tas bija 1934./1935. gadā, kad radiofons vēl bija bērnu autiņos. Izveidojās jauniešu grupiņa, kurus aicināja uz bērnu izrādēm. Bieži vien mēs katrs nopelnījām 15 latus. Tas taču bija šausmīgi daudz! Vācijā mēs iebraucām pārvietoto personu «dīpīšu» nometnē, un tur es pabeidzu ģimnāziju un arī spēlēju teātri.
Slaveni Latvijas profesionālie aktieri, dodoties bēgļu gaitās, vēlāk veidoja nākamo trimdas teātru trupu. Vai arī Mazajā teātrī Sanfrancisko bija līdzīgi?
Mums slavenu aktieru nebija, bet bija profesionāli aktieri, kas bija beiguši drāmas skolas, jauni cilvēki. Brigita arī beidza Universitātē drāmas fakultāti. 1964. gadā izdomājām, ka gribam spēlēt īstu, labu teātri. Bet lugas jau uzvedām no 1950. gada. Tikko iebraucām 1950. gadā, Oklandas pilsētiņā bija jau teātrītis. Mēs uzreiz arī iestudējām, sākām ar Zīvertu (Mārtiņu - red.), uztaisījām Anšlava Eglīša Pa purna tiesu, pirms mēs bijām Mazais teātris. Bet lielākajai daļai, kas tur piedalījās, tas bija sabiedrisks pasākums, kurā var arī iedzert. Izrādes laikā pat iemeta savus vīniņus (smejas). Tas man nepatikās. Tad mēs tie četri, kam bija izglītība, teicām - mēs taisīsim kaut ko, kas līdzinās profesionālam teātrim. Vēlējāmies iestudēt lugu pēc iespējas labi - bez suflieriem un arī izrādīt tulkojumus. Tai laikā valdīja uzskats - nē, nē, latviešiem jārāda latviešu lugas, mēs taču varam iet uz amerikāņu teātri. Tas daudziem nepatika. Pazaudējām vienu otru skatītāju.
Nebaidījāties no asimilācijas? Trimdas kultūrai visai netipiski.
Man nekad nav bijis jādomā, vai es esmu latvietis vai ne. Es tāds esmu. Kāpēc man par to jādomā? Es šausmīgi neciešu tos superpatriotus, kas tikai ar muti runā un ar darbiem neko nedara. Mans dzīves lozungs ir dzīvot - nozīmē darīt. Un, ja kādam tas nepatīk, tā ir viņa darīšana, es tomēr darīšu tāpat, nekad nenobīšos. Patriotisms ir laba lieta, absolūti, nepieciešama. Tāds superpatriots uzskatīja, ka viss, kas tajā laikā notika Latvijā, bija negatīvs. Tur jau nekā nav - Latvijā nav mākslas, viss ir kontrolēts. Kontrolēts jau arī bija. Bet tas, ka Latvijā nekā vairs nav, to es nevarēju pieņemt. Teātri visi strādāja, un katrs mēģināja to latvisko parādīt arī tur.
Kāds bija jūsu māksliniecisko kredo, izveidojot Mazo teātri Sanfrancisko?
Kad mēs sākām, es biju jauns. Un tad, kad ir jauns…
Atvainojiet, cik jums bija gadu?
Kad es iebraucu nometnēs, man bija deviņpadsmit gadu. Bet, kad es iebraucu Amerikā, man bija divdesmit pieci. Tas bija 1950. gadā. Es tāpat kā visi tagad biju traks -meklēt kaut ko jaunu, jo viss vecais taču neder! Tad jau nu es arī darījos - bija īpatnējāki iestudējumi, un cilvēkiem atkal nepatika. To es tagad sen vairs nedaru. Režisors nedrīkst pārtaisīt lugu, izrādot sevi, bet es gribēju izrādīties.
Juris Rozītis jau 1981. gadā Straumēnos Anglijā nolasītā referātā teicis: «Manā uztverē latviešu kultūra trimdā patlaban pārdzīvo posmu, kurā izšķirsies turpmākā dzīvotspēja (..) Šis posms sācies ar tās sauktās jaunās paaudzes uzaugšanu.» Vai jums teātrī ir jauni aktieri?
Tur, jāsaka, ir traģēdija…Mēs sākam ar jauniem cilvēkiem, un viņi kļuva labāki un labāki, bet viņiem bija profesionālas izglītības. Tagad ir ļoti grūti atrast tādus, kas tīri runā latviešu valodā un kuriem kaut cik ir arī teātra izglītība. Tiem, kurus piesaistu, man ir jābūt arī skolotājam. Paldies Dievam, ka tagad mums ar valodu nav problēmu, jo mums ir atbraukuši daudzi jauni latvieši, kas strādā Silīcija ielejā. No turienes es esmu dabūjis pāris jaunu cilvēku, un divi no viņiem ir izveidojušies par ļoti labiem aktieriem.
Tad jau Skroderdienas Silmačos var iestudēt. Vismaz viens brūtespāris sanāk.
Skroderdienas var taisīt ar jebkuru, ja vien dabū tos, kas kaut cik runā latviešu valodu. Esmu taisījis vairākkārt, bet tas nav domāts nopietnai lietai. Visiem patīk - kāpēc nespēlēt… Man bija aktieri no Nacionālā teātra, kas spēlēja galvenās lomas. Dziesmusvētkos taisījām arī lielo Zālītes (Māras - red.) Tobago, mums bija arī septiņi aktieri no Dailes teātra. Bet tas maksā naudu - katram 2000 dolāru, par ceļu un algu. Es vienmēr mēģinu piesaistīt citus, ja trūkst cilvēka, no kura, es jūtu, ir atkarīgs, vai izrāde būs laba. Puga (Ivars - Nacionālā teātra aktieris - red.) pie mums ir bijis divas reizes.
Kārlis Sebris jūsu teātri savā laikā nosauca par «Nacionālā teātra mazo filiāli». Kā pats izjūtat šo radniecību?
Jā, to viņš teica, saprotams, ar humora izjūtu. O, jā, mēs esam ļoti, ļoti tuvi ar Nacionālo teātri, tās ir mūsu otrās mājas. Mēs esam ar viesizrādēm tur braukuši četras piecas reizes. Man 1971. gadā tur bija iespēja spēlēt Ābramu. Tas atkal bija viens no manas dzīves lielākajiem pārdzīvojumiem. Tad vēl nebija tāda kultūras sakaru apmaiņa. Tas bija kaut kas absolūti neticams un manā dzīvē vienreizējs. Tāpat kā šī balvas sasniegšana, tas bija gandrīz līdzīgi.
Kāpēc, jūsuprāt, tieši teātrim trimdas kultūrā ir tik īpaša loma?
Ar to brīdi, kas mēs piedzimstam un māte sāk mums kaut ko mācīt, mēs sākam spēlēt teātri, jo mēs atdarinām to, ko mums māca. Bet trimdā teātris ir ļoti svarīgs tāpēc, lai cilvēki būtu kopā un varētu kopā kaut ko domāt un izjust, lai ir kāda vienība. Varbūt arī tāpēc, ka cilvēkam taču vienmēr ir kaut kas iekšā un viņš grib dabūt to ārā. Viņš pats sev nepatīk, bet, ja spēlē teātri, viņš var būt kaut kas cits. Latviešiem tas ir diezgan svarīgi, ka mums gribas kaut ko parādīt, gribas izlielīties vai gribas strīdēties.
Brigita Siliņa. Esmu lasījusi par ungāru inteliģenci, kas tika ielikta kaut kādās krievu spaidu nometnēs. Tur bijuši arī daudzi puiši no laukiem - stipri, spēcīgi. Tie mira viens pakaļ otram. Bet intelektuāļus paturēja pie dzīvības intelektuālais process. Ja neko citu, tad viņi vismaz sanāca kopā un mēģināja atcerēties dzejoļus. Radīja kādas mazas ludziņas, un tas viņus paturēja stipri ilgāk pie dzīvības. Krodera atmiņās - līdzīgi.
Kad Latvija atguva neatkarību, vai apsvērāt, ka varētu braukt atpakaļ?
Brigita Siliņa. Tas mūsu dzīvē bija par vēlu.
Laimonis Siliņš. Pieļauju varbūtību, ja man Latvijā būtu ko strādāt, tad es noteikti gribētu uz kādu laiku tur būt, un tad atkal braukt atpakaļ. Tur ir mani bērni, un tie neviens negribētu braukt. Viena meita ir mirusi. Otra meita ir apprecējusies ar amerikāni. Viņa redz mūsu dzīvi un saka - jūs neesat nekas - ne amerikāņi, ne latvieši. Viņa grib piederēt vienai zemei, viņa tur ir piedzimusi un jūtas labi. Viņa grib būt amerikāniete, viņa negrib būt latviete.
Brigita Siliņa. Vēl viens apstāklis, kas neveicināja, ka viņa jūtas kā latviete, bija apstāklis, ka tur, kur mēs dzīvojām, nebija vienaudžu. Es strādāju kā skolotāja, un man vienkārši vairs nebija iekšā ziedot sestdienu un vest diezgan tālus gabalus, visu dienu vēl būt latviešu skoliņā... Bērni tur jutās sveši, jo viņiem nebija draugu no vietas, kur dzīvojām. Liktenīga sakritība, kas nenāca par labu.
Laimonis Siliņš. Brigita strādāja divus darbus un vakarā mācījās maģistra grāda iegūšanai. Mēs visu mūžu esam daudz, daudz strādājuši.
*Intervijā lietots L. Siliņa oriģinālais nosaukums - Mazais teātris Sanfrancisko