Vācija, Brazīlija un Ķīna, kuru eksports tādēļ varētu tikt apdraudēts dolāra vājuma dēļ, kritizēja ASV par liekulību, ka amerikāņiem darot to, par ko apsūdz citus. Vienīgi Indija, kas nav tik atkarīga no eksporta uz ASV, atbalstīja šo FRS soli, jo tai ir nepieciešamas ārvalstu investīcijas.
Lielā divdesmitnieka (G20) tikšanās Seulā pagājušās nedēļas beigās bija vēl viens apliecinājums tam, ka ikviena valsts stāda savas intereses pirmajā vietā. Tā Ķīna pamanījās pastāvēt pret spiedienu celt savas valūtas vērtību, kas mazinātu tās eksporta iespējas, un kopā ar Vāciju sava eksporta pasargāšanai nobloķēja ASV prezidenta Obamas priekšlikumu noteikt 4% tirdzniecības deficīta vai pārpalikuma limitu. Augstās inflācijas dēļ Ķīna gan ir gatava rīkoties, lai tās ekonomika nepārkarstu ar pārāk strauju kapitāla pieplūdumu. Tā notiktu, ja ASV bankās ieplūdinātā nauda dotos vieglākas peļņas meklējumos uz austrumiem.
Tā kā G20 ir neformāls forums, valstu sadarbības loģiskais pamats ir lielāki ieguvumi nekā zaudējumi visiem tā dalībniekiem. Ja nebūtu šāda veida tikšanās, pastāvētu reālas briesmas, ka valstis norobežotos un rīkotos tikai un vienīgi katra savās interesēs.
Šis G20 samits skaidri parādīja, ka ASV vairs nevar vienpersoniski diktēt savus noteikumus, tomēr vēl joprojām var uzstādīt apspriežamos jautājumus, ko arī nekautrējoties dara. Priecē tas, ka valstis tomēr spēja vienoties par nepieciešamību ierobežot «pastāvīgi lielās nesabalansētības» tirdzniecībā, kā arī budžeta deficītā vai pārpalikumā, izvairīties no valūtu kariem un pievērsties finanšu sistēmas stingrākai regulēšanai, kaut arī lēmumu, kā šīs problēmas ietērpt ciparos un atrisināt, valstu vadītāji atlika uz nākamo gadu.
Iespējams, ka vienīgais lielais uzvarētājs šajā G20 tikšanās reizē bija Starptautiskais Valūtas fonds (SVF), jo tika apstiprināta tā aizdevumu programmu paplašināšana, un fondam uzticēja vadīt procesus, kas saistīti ar nesablansētības problēmu risināšanu.
Taču SVF varenības pieaugums neiet roku rokā ar cilvēciskas attieksmes pieaugumu. Par to liecina kaut vai SVF piedāvājums Latvijai vēl vairāk pasliktināt situāciju veciem un trūcīgiem ļaudīm, kā arī bērniem. Tādēļ mūsu valdībai ir jāmācās no citu valstu nepiekāpības savu iedzīvotāju interešu aizstāvībā. Tagad, kad tā var atļauties labi apmaksātus un droši vien arī gudrus un radošus padomniekus, tai ir vienreizēja iespēja padarīt Latviju pievilcīgu investīcijām, lai nauda no ārvalstīm šeit būtu gaidīta un tādēļ izdevumu samazināšana atkal pēc gada - ne tik sāpīga.