Terenss Maliks (1943) ir ne tikai piecas filmas radījušais pasaulē atzītais «vizionārā kino» ģēnijs. Maliks ir viens no noslēpumainākajiem režisoriem pasaulē. Visi, kam palaimējies pazīt vai strādāt kopā ar šo cilvēku, par viņu ir stāvā sajūsmā - ārkārtā sirsnīgs, pieticīgs, labsirdīgs. Vispār nezinot, kas tas ir - pacelt balsi pret kādu citu personu. Smaidīgs. Kluss. Mierīgs jelkad un jelkur.
Tajā pašā laikā Maliks nesniedz intervijas un kategoriski noraida jebkuru publicitāti, kā arī žurnālistu klātbūtni filmēšanas laukumā vai vispārīgāk - savā tuvumā (tie, kas ir redzējuši Malika jaunāko filmu - 2005.gadā tapušo meistardarbu - Jaunā pasaule/The New World, kuru brīnumainā kārtā Acme izdevusi DVD Latvijā, noteikti atcerēsies izcilo piedevu bonusu - dokumentālo «filmu par filmu», kur Maliks, Jaunās pasaules «galvenais vaininieks», tā arī gandrīz neparādās).
Bet tenka ir šāda. Kad Maliks bija uzņēmis savas pirmās divas, jāatzīst arī - vislabākās, filmas - Bedlendi/Badlands un Paradīzes dienas/Days of Heaven (attiecīgi -1973. un 1978. gadā, Bedlendi ir iekļuvusi 100 visu laiku labāko filmu sarakstā, Paradīzes dienas - saņēma Grand Prix Kannās un Oskaru) -, viņš uz divdesmit gadiem pazuda. Burtiski.
Tenka vēsta, ka Maliks gatavojies filmēt trešo filmu ar savādu nosaukumu Q un jau saņēmis no studijas Paramount Pictures direktora Čārlza Bluhdorna vairāku miljonu dolāru avansu bez jelkādiem nosacījumiem. Precīzāk - jaunajam ģēnijam tika lūgts tikai viens: lūk, te tev naudiņa, filmē, ko un kā gribi.
Pēc sarunām ar studijas bosu, lielas naudas spārnotais režisors atgriezās mājās un kā īstens romantiķis teica draudzenei: «Ņem mugursomu, sakravājies ātri, mēs braucam ceļojumā.» Un viņi aizbrauca... uz divdesmit gadiem pazūdot no pasaules kinematogrāfa. Ceļoja pa Himalajiem, noslēgti dzīvoja Parīzē, studēja filosofiju, pilnveidoja savu garīgo telpu.
Ja jūs meklēsiet «dokumentālus pierādījumus» šai tenkai, atradīsiet vien Paramount 1980.gada grāmatvedības pārskatus par «projekta Q slēgšanu» un rājienu studijas direktoram «par līdzekļu pārtēriņu».
Mums, studentiem, šī «tenka» jeb pastāsts šķita lielisks mākslinieciskās un cilvēciskās brīvības apliecinājums, kuru turklāt manifestēja tīrais zaļknābis - tās taču bija Malika debijas filmas. Un galu galā, arī racionāli spriežot, - nekādas dižās finanšu ziepes jau Maliks arī nesastrādāja, jo Paramount atguva naudu ar uzviju, rullējot abas viņa filmas.
Taču drusku vēlāk es sapratu, kādēļ pasniedzējam tik ļoti patika vēl un vēlreiz atgriezties pie šī stāsta. Jo tas taču ir perfekts psiholoģisks tests, kas pierāda, cik stipras tevī ir tieksmes pāc mākslinieciskās pašizpausmes, pēc savas mākslas realizēšanas.
Katrs režisors taču gribētu būt Malika vietā: «Še tev miljons, un taisi augšā savu sapņu filmu, kādu gribi!» Un tad tu pats sev jautā - vai tiešām es gribu filmēt (rakstīt, gleznot, sacerēt, viss viens) vai kā Terenss Maliks sapakot mugursomu un doties, kur deguns rāda, lai dzīvotu laimīgi un nerūpētos, kā un kur pelnīt iztikai. Te vajag drusku iedarbināt fantāziju.
Maliks atgriezās no savas pasaules reālajā dzīvē 1998.gadā ar, mandomāt, labāko «kara filmu» pasaulē - Trauslā sārtā līnija. Tagad viņš filmē savu sesto - Dzīvības koks.