Par Rīgas apģērbu veikaliem nerunāšu. Bodīšu daudz, bet apģērba kvalitāte, atbilstība modei, pircēju vecumam un arī cenas man nereti liek domāt, ka šo veikalu īpašnieki uzskata - Latvijā dzīvo maza auguma iezemieši/-tes, kuri par krāsainu stikla gabaliņu gatavi pusi dzimtas īpašuma atdot. Uzskaitīto iemeslu dēļ jau gadiem ilgi esmu iecienījusi second hand veikalus, un, kā novēroju, tādu kā es, nav maz. Šajos veikalos iepērkas arī sabiedrībā pazīstami cilvēki, un ne tāpēc, ka viņiem būtu maz līdzekļu. Iemesls ir vienkāršs - second hand veikalos var atrast īstas modes un stila pērles! Kurā katrā second hand bodītē neeju. Mazie, pagrabos iekāpušie, pussabrukušās ēkās iekārtotie un nenosakāmas smakas pārņemtie lietotu apģērbu veikaliņi jau pa gabalu brīdina - te nav ko meklēt.
Taču zinu un labprāt apmeklēju kādus desmit labus second hand veikalus pilsētā. Mana draudzene saka - tev veicas, es aizeju uz tādu veikalu un neko nevaru atrast! Pēdējā laikā šajos veikalos var nopirkt arī pilnīgi jaunus, turklāt - tas nav mazsvarīgi - dažāda izmēra apģērbus ar visām birkām. Piemēram, vasaras sākumā iegādājos jaunu lina auduma žaketīti, kā uzšūtu tieši man. Maksāja Ls 7. Kamēr gāju pie kases, veikala darbiniece paziņoja - iestājas laimīgā stunda, visas preces par puscenu! Un vēl viens labums - šādi tiešām iegādājos apģērbu vienai sezonai. Par trim pieciem latiem pirktu ziemas jaku pastaigām ar suni bez sirdssāpēm izmetīšu nākamā gada pavasarī. Taču atzīstu, ka laika gaitā nopirktas arī lietas, kas gadiem paliek mīļas un no kurām žēl šķirties. Tāds man, piemēram, ir pirms sešiem gadiem par desmit latiem nopirkts skaists un kvalitatīvs apmetnis. Pie izcilas šuvējas mēģināju atdarināt mats matā to pašu modeli. Nesanāca. Kad smaržo rudens, velku mugurā to pašu veco, labo, mīļo.