Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +5 °C
Apmācies
Trešdiena, 25. decembris
Stella, Larisa

Selindžeru gribas kā lopam mežā sāli

«Mūsdienu latviešu literatūrā nav personāžu,» nesagaidot jautājumu, režisors Pēteris Krilovs iesāk pats. Nav jau tā, ka viņš būtu sēdējis un domājis, ko gan varētu iestudēt, - vienkārši «Selindžeru gribas, kā lopam iet tālu mežā sāli laizīt. Dabūt kaut ko labu». 21. aprīlī Nacionālā teātra Jaunajā zālē notika pirmizrāde Lūgšanas resnajai tantei (Frenija un Zūijs). Lomās: Madara Saldovere, Kaspars Zvīgulis, Ivars Kļavinskis, Jānis Vimba, Ināra Slucka, skaņu operators Jānis Līde.

Pazīstama ir Pētera Krilova ir smalkā literatūras izjūta. Senākiem viņa daiļrades sekotājiem, iespējams, prātā nāks nostalģiskas atmiņas par Daugavpilī 1991. gadā ar studentiem iestudēto Viljama Folknera smeldzīgo darbu Vājprātīgā stāsts, pilns niknuma un trokšņa, un brīdī, kad režisors teiks par ģimeni: «Visi grib labu, bet nesanāk», ausīs skanēs izrādes beigu izlīdzinošais spiričuels. Pēteris Krilovs domā, ka Selindžera izvēle apliecina «viņa šausmīgo mīlestību uz amerikāņu literatūru».

Pēteris Krilovs: padomju laiks Latvijas literatūrā tiek šausmīgi noniecināts, taču tai pašai Regīnai Ezerai vai Visvaldim Lācim - viņiem ir personāži. Tu vari aprakstīt to cilvēku ar miesu un asinīm, ar rakstura īpašībām, izpausmēm, nevērtējot, vai grāmata ir laba vai slikta. Tagad it kā līmenis ir, bet personāžu nav.

Tev ir atbilde, kāpēc tā?

Mana atbilde ir ļoti smieklīga, taču reizē arī pabaiga. Jāmīl cilvēks. Mūžam atceros Folknera teicienu, ka proza ir jāraksta ar sirds asinīm.

Ko tādā gadījumā mīl mūsu prozaiķi?

Domāju, ka viņi mīl literatūru. Sevi literatūrā. Skarbi teikts, bet uz to pusi ir. Viņiem ir mīļš process - es izpaužos. Nē! Labāk lai izpaužas tas, par ko tu raksti. Tā ir liela problēma mākslā. Globāla.

Izrādi iestudē ar bijušajiem studentiem. Vai viņiem arī Selindžers ir tuvs?

Jā, protams. Kaut gan nevaru teikt, ka visi uzreiz būtu atvērušies. Bija diezgan liela pretestība. Tur ir arī it kā dažas vecmodīgas lietas. Arī ticības jautājums... Tas gan nav jāsaprot kā kāda no mūsu arhibīskapa kārtējām uzrunām. Ar to nebija viegli.

Selindžeru mēdz dēvēt par jaunības rakstnieku. Piekrīti? Mēdz pārlasīt?

Tur ir viena jocīga lieta. Viņš ir jaunības rakstnieks, jo raksta par jauniem cilvēkiem, tie viņam ir šausmīgi simpātiski. Jauniešus Selindžers jūt pilnīgi līdz sviedru smakai. Taču savā meistarībā un mākslas strukturēšanā viņš nav nekāds zeņķis. Tad jau tāds Bukovskis (Čārlzs - red.) ir vairāk jaunatnes autors. Viņš raksta nesaķemmēti, spuraini, ļoti izmētāti, haotiski. Bet Selindžers ir perfekts rakstnieks. Savā perfektumā pat drusku vecišķs.

Selindžers dod to jaunības pretējo stīgu - bezgalīgu lirismu un ideālismu

Jā, tieši tā! Tas ir tas paradokss, kas mani vienmēr sajūsmina, ka Selindžers, no vienas puses, ir tāds, no otras - vēl kaut kāds. Par to perfekcionismu mēs tieši priecājamies. Sapratu, cik viņam viss kolosāli ir izrēķināts. Sākumā nostrādā viena detaļa, un tad pēc Čehova principa - tā nostrādā atkal beigās.

Vai tev kāds motīvs izvirzās priekšplānā? Attiecības starp māsu un brāli, tas, cik daudz cilvēks cilvēkam var palīdzēt, mirkļa nozīme? Pirms intervijas pārlasot grāmatu, teoloģiskā diskusija, kas objektīvi darbā ir, nemaz nešķita tik svarīga.

Gan, gan. Man ļoti patīk, ka Kaspars un Madara pēdējos mēģinājumos to brāli un māsu uzķēruši ārkārtīgi sirsnīgi un labi. Zināmā mērā es pat necerēju, ka viņi tā «pavilksies» uz to. Iznāk tā, ka teoloģiskais ir ļoti svarīgs, jo uz to balstās cilvēkmīlestība, kas beigās atklājas. Bez tā nevar. Bez Kristus mēs nekādi netiekam uz priekšu. Tai pašā laikā tas nav stāsts par teoloģisku izpratni.

Selindžers skaisti raksta par to, ka konkrētā brīdī Dievs var būt bļodiņa ar cāļa buljonu un nekas sarežģītāks vai augstāks

Tieši tā. Tas man arī vienmēr ir ļoti paticis - tas infernālais. Pasauli nevar izskaidrot ar intelektu. Vienalga, lai kādās sfērās tu neaizietu, tev vienmēr jābūt kontrolei - ko sirds tev saka. Tas šajā grāmatā ir brīnišķīgi, ko vispār labāku var pateikt...

Frenijai ir depresija. Kā tu dzīvē izturies pret tamlīdzīgām lietām? Ar pietāti - vai piekrīti tiem, kas saka - ne katrs var atļauties sajukt prātā?

Izturos nopietni. Varbūt ne gluži ar pietāti. Uzskatu, ka arī Latvijas sabiedrībā nesaprašanās ir milzīga. Cilvēki nenopietni izturas pret citu psiholoģiskajiem stāvokļiem, nesaprot viņus. Gan agrāk, gan tagad diezgan daudz esmu redzējis latviešu ģimenes, kuras audzina bērnus, un tad bērns zināmā vecumā saiet pilnīgā grīstē, jo viņš no vecākiem ir saņēmis tikai visu to stulbāko pieredzi. Tad vecāki uzreiz ir naski - gandrīz vienā dienā izdomā vest pie psihiatra. Iznāk tā - ļoti garš neaudzināšanas un nekādas izturēšanās periods un tad uzreiz nākamais solis - psihiatrs. Cilvēku attieksmes ziņā pret psihiskām lietām mēs neesam diez cik tālu no viduslaikiem, šādā ziņā esam ļoti tumšos, stulbos laikos. Bet mēs netaisām tā, ka Frenijai ir depresija. Viņa ir nomaldījusies vērtībās. Pēc smagas sarunas ar Zūiju Frenija paliek gultiņā un skaita lūgšanu. Ienāk māte, nes cāļa buljonu. Tāda rūpīga... Mums ir atvērta struktūra - skaņu režisors ir kā personāžs. Viņš uzliek ļoti tipisku tā laika amerikāņu mūziku. Tas kokteilis, kurā ir lūgšana, amerikāņu mūzika, vēl cāļa buljons un pseidomāju miers... Tas ir tik šausmīgi būtiski! Man liekas, ka šī epizode izsaka mūsu izrādes kvintesenci - visi grib labu, bet nesanāk.

Kāds pats biji savos divdesmit?

Es jau biju Maskavā. Man bija vētrains periods. 19 gados iestājos GIK (Valsts kinematogrāfijas institūts). Biju jau saticis savu nākamo sievu, sāku ar viņu dzīvot kopā. Man bija patēvs un māte. Bija ļoti šerpas attiecības, konflikts, ļoti nopietnas sarunas ar māti, visādas pārvērtēšanas. Uzskatīju, ka esmu pilnīgi pieaudzis cilvēks. Divdesmit četros gados man piedzima meita. Nezinu, kā tas no malas izskatījās, bet man tomēr liekas, ka es biju pieaudzis cilvēks.

Kur ir tas mērs? Kā atšķirt pieaugušu cilvēku?

Viņam nav jāsakārto pasaules modelis līdz sterilai kārtībai. Protams, ka viņš visu mūžu to veidos un pārskatīs. Taču jābūt kaut kādiem hierarhijas mērogiem, kas ir pats galvenais, kas - mazāk galvenais. Tajā pašā reizē - pietāte pret cilvēku dzīvi, būtību, bet arī sevi nedrīkst noniecināt. Jābūt mērogam, proporcionalitātei. Man Maskavā bija ļoti foršs krievu draugs Vaļerka, viņš vairākām manām filmām rakstīja scenāriju. Mēs ar viņu runājām, ka cilvēkiem ir divu veidu zināšanas - vienas ir tās gudrības, intelekts. Tajā ietilpst arī emocionālā pieredze. Otra ir māka dzīvot. Tā ir pilnīgi cita lieta. Ir cilvēki, kas māk dzīvot, bet nav ļoti gudri. Selindžers viļus vai neviļus par to runā. Viņam ir pat tēze - daudz grūtāk ir nodzīvot vienkāršu, banālu, nekādu dzīvi nekā būt ekstraordināram. Frenija saka savam draudziņam: «Es gribu būt nekas. Gribu iemācīties būt nekas.» Tas ir ārkārtīgi grūti.

Vai kādreiz esi saticis dzīves gudru intelektuāli?

90. gados, kad mums atvērās pasaule, braucām uz Vāciju filmēt par Rīgas vēsturi un arī baltvāciešiem. Tur bija kāda ārkārtīgi interesanta ģimene. Mācītājs perfekti runāja latviski. Viņa sieva Elga bija vāciete no salām Ziemeļjūrā. Tāda salu meitene. Viņi bija jau veci cilvēki, izaudzinājuši astoņus bērnus. Elga visu mūžu nebija darījusi neko citu - mācītāja sieva. Skatījos uz viņu ar apbrīnu. Cik cilvēks ir gudrs un vienkāršs. Nevarēju atrast neko no mūsu vērtības skalas, ko viņai piemērot, - ko viņa ir izdarījusi... Bet viņa bija pašcieņas pilna un laimīga. Man caur Elgu atvērās pilnīgi jauna atziņa. Sapratu, ka tas, ko mēs padomju laikos esam kultivējuši, - spurošanos, tiekšanos pierādīt - tas galīgi nav galvenais. Te pilnīgi pretēji - vienkārši dzīve šim lokam. Mani šis iespaids satricināja. Neesmu nekāds lielais Rietumu kultūras fans, tomēr viena īpašība Rietumu kultūrā gan ir labi izkopta - sevis cienīšana mazajā. To viņi gadiem ir kultivējuši, ka cilvēks var nodzīvot dzīvi sev, savam mazajam ciematiņam. Viņš saskata tajā jēgu. Viņš ir laimīgs.

Kā klints puķīte.

Tieši tā. Tās tādas kapu runas, bet man vienmēr nāk smiekli, kad uz kapu plāksnēm rakstīts, kas tas cilvēks ir bijis - inženieris vai profesors. Tad es domāju, ko tas viņam dod, ka viņam tas uz kapa ir uzrakstīts. Ko tas viņam dod? (Smejas.)

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli









Hokejs 2019

Vairāk Hokejs 2019


Positivus

Vairāk Positivus














Melu tvertne

Vairāk Melu tvertne


Vēlēšanas2018

Vairāk Vēlēšanas2018






Hokejs2018

Vairāk Hokejs2018






Phjončhana 2018

Vairāk Phjončhana 2018


Publikāciju iegāde

Vairāk Publikāciju iegāde










Jaunumi

Vairāk Jaunumi


Dabas Diena

Vairāk Dabas Diena




Citi

Vairāk Citi


Latvijā

Vairāk Latvijā


Dienas Sēne

Vairāk Dienas Sēne


Pasaulē

Vairāk Pasaulē



Velo Diena

Vairāk Velo Diena



Dienas Starts

Vairāk Dienas Starts


Viedokļi

Vairāk Viedokļi


Sports

Vairāk Sports


Skolas Diena

Vairāk Skolas Diena



Valodas Policija

Vairāk Valodas Policija



Citi

Vairāk Citi



SestDiena

Vairāk SestDiena


KDi

Vairāk KDi





Sporta Avīze

Vairāk Sporta Avīze


Dienas Gada Balva kultūrā

Vairāk Dienas Gada Balva kultūrā



Uzņēmēja Diena

Vairāk Uzņēmēja Diena





Iedvesmas Diena

Vairāk Iedvesmas Diena







Latvijas Lepnums

Vairāk Latvijas Lepnums


Dzīvesstils

Vairāk Dzīvesstils







Šodien Laikrakstā

Vairāk Šodien Laikrakstā



Vide un tūrisms

Vairāk Vide un tūrisms




Izklaide

Vairāk Izklaide







Kas notiek?

Vairāk Kas notiek?