Sabiedrība Mārupe nodarbojas ar lauksaimniecību - audzē gurķus un tomātus speciālās siltumnīcās, kuras tiek apsildītas, izmantojot dabasgāzi un biogāzi. Ir izbūvēta biogāzes koģenerācijas stacija, 6MW apkures katls, siltuma akumulējošā tvertne un tehnoloģiskās iekārtas, kas ļaus uzkrāt saražoto siltumu un izmantot to siltumnīcām. Projekts izmaksāja vairāk nekā 10 miljonu latu. Pirms diviem gadiem, kad aprēķinājām šī projekta izmaksas ilgtermiņā, rēķinājāmies ar konkrētiem valsts noteiktiem nodokļiem, bet tagad EM plāno ieviest jaunu subsidētās enerģijas nodokli (SEN), kas mūsu koģenerācijas stacijas novedīs pie maksātnespējas. Latvijā ir daudz uzņēmumu, kas neatlaidīgi strādā, lai realizētu savus AER projektus, bet pēc šī nodokļa ieviešanas bankrotēs. Vai tas ir valsts atbalsts?
SEN likumprojekts nav balstīts racionālos ekonomiskos aprēķinos. Pašreiz maksājam valstij 15% no peļņas. Ja mums piemēros 10% SEN nodokli, tas būs līdzvērtīgs 25% peļņas nodoklim, tikai nozīmīga atšķirība ir tāda, ka ar SEN nodokli tiek aplikti bruto ieņēmumi, kas nozīmē, ka peļņas mums vairs nebūs, mēs bankrotēsim, un valsts kase no mums saņems - pilnīgi neko. Būs jāatlaiž darbinieki un jāsamazina ražošanas apjoms pārējās ražotnēs. Ieviešot šo nodokli, cietīs ne tikai AER elektroenerģijas ražotāji, bet arī visas iesaistītās nozares - lauksaimniecība, mežsaimniecība, kokapstrāde. Vai tiešām izdevīgi nodokļu maksātājus, kas pilda valsts kasi, novest līdz bankrotam?
Interesants ir arī fakts, ka SEN nodoklis būs spēkā līdz 2017. gadam. Vai tas nozīmē, ka tad, kad bankas būs pārņēmušas visus maksātnespējīgos AER projektus, tiks ieviesta AER uzņēmējdarbībai labvēlīgāka politika?
Vēl viens arguments pret SEN ir tāds, ka EM uzstādījums - nodoklis mazinās elektroenerģijas izmaksu slogu maznodrošinātajiem - vērtējams kā politiskais populisms. Iespējams, ka elektroenerģijas izmaksas samazināsies, tomēr pēc SEN ieviešanas pieaugs siltuma tarifi. Summējot komunālās izmaksas par elektroenerģiju un siltumu, tās būs lielākas, un zaudētāji būs tieši maznodrošinātie, nevis lielie enerģijas patērētāji. Tādēļ šis EM pamatojums neiztur kritiku.
Turklāt gribu izvirzīt retorisku jautājumu - kā Latvija izskatās ārzemju investoru acīs, ja ik pēc pāris mēnešiem tiek mainīti nozari regulējoši normatīvie akti? Investori rēķinās ar konkrētu ilgtermiņa politiku un valsts atbalstu.
Pēc iepriekšminēto argumentu uzskaites gribu aicināt valdību un EM veikt aprēķinus, diskusijās piesaistot uzņēmējus un NVO pārstāvjus, kuri palīdzētu izstrādāt elektroenerģijas nodokļu politiku, kas darbotos gan sabiedrības, gan uzņēmēju interesēs.
*SIA Sabiedrība Mārupe valdes loceklis