Ceļa gals ir spēcīgs un aizkustinošs mūzikls, kuru izdzied amerikāņu kora _Young@Heart/Jaunie sirdīs_ dalībnieki. Kulta slavu iemantojušais kolektīvs apvieno 25 dziedātājus vecumā no 73 līdz 89 gadiem - pārsvarā visi ir amatieri un uz lielās skatuves līdz šim nav kāpuši.
Koris Young@Heart tika izveidots 1982.gadā veco ļaužu pansionātā Masačūsetsā (neviena oriģinālā sastāva dalībnieka vairs nav starp dzīvajiem). Aktīvie un vitālie seniori veidoja izrādes un koncertprogrammas, iesaistījās kopīgos projektos ar eksperimentālā teātra grupām, breika dejotājiem, Kambodžas folkmūziķiem, pankroka izpildītājiem. Amerikāņu pensionāri demonstrēja radošu drosmi, gan pārģērbjoties kičīgos franču galma tērpos izrādē par Franču revolūciju (muzikālais pamats bija Frenka Sinatras dziesmas), gan apvienojot spēkus ar homoseksuāļu kori. Kolektīvs Young@Heart ar saviem iestudējumiem vairākkārt apceļojis Eiropu, Austrāliju un Kanādu. Grupas popularitāti veicināja 2006.gada dokumentālā filma, kas saņēmusi skatītāju simpātiju balvu itin visos kinofestivālos, kur tika izrādīta.
Nekad nav par vēlu
Ceļa gals ir stāsts par vecumu, atmiņu un mūzikas mūžīgo starojumu. Par to, ka amerikāņu sapnim nav «derīguma termiņa» - kļūt par zvaigzni nekad nav par vēlu. Salīdzinot ar koristiem, pat Sūzana Boila ir meitenīte! Izrādes īpašais noskaņojums slēpjas tajā emociju gammā, ko piedāvā šie mākslinieki, kuri it kā iestrēguši uzgaidāmajā telpā starp divām pasaulēm. Šī ballīte var izrādīties pēdējā, taču viņi nesteidzas un nestreso. Iestudējumā kora dalībnieki atskaņo savas jaunības mūziku un XX gadsimta beigu roka hitus. Katrā kustībā, katrā izdziedātajā notī var sajust gan prieku, gan nolemtību. Young@Heart māksliniekus var salīdzināt ar viņu vienaudžiem no Buena Vista Social Club, taču katrs Kubas mūziķis bija izteikta personība un izcilība, bet Jaunie sirdīs uz to nemaz nepretendē - viņi apbur ar savu «kolektīvo šarmu», apspēlē jaunības un skaistuma kultu.
Tas jau nav nekas pārsteidzošs, ka kaut kur ASV tika dibināts senioru koris - dziedošu pensionāru nekur netrūkst, taču tieši šiem amerikāņu pensionāriem izdevās saņemties un koncentrēt gribasspēku, lai kļūtu par veiksmīgu un starptautiskā mērogā pieprasītu ceļojošu grupu. Kora mērķtiecība ir ļoti amerikāniska - šķietami vienkārša, pat naiva, un tomēr publika bez iebildumiem nonāk šo mākslinieku «dzelžainajos apskāvienos». Daži dziedātāji uz skatuves iznāk ar spieķi, tas gan viņiem netraucē iekustināt skatītājus un pārvērst visu zāli par diskotēku. Jau nākamajā brīdī publika raud.
Aizmirst par Parkinsonu
Izrādes muzikālā amplitūda ir ļoti plaša - amerikāņu estrādes klasika, kabarē, soulmūzika, kantrimūzika, roks, gospeļi un disko. Aiz sirsnīgas pašdarbības fasādes maskējas dzīves pārdzīvojumi un pieredze: kad kora večuks dzied grupas Bon Jovi hitu It's My Life, tas izklausās gandrīz tikpat grandiozi kā Sinatras My Way. Iestudējumam atlasītas populāras dziesmas, kuru autori ir Bobs Dilans, Lū Rīds, Džons Fogertijs, Nīls Jangs, Morisejs, Niks Keivs, Šineida O'Konora, Brūss Springstīns, Joy Division, Fleetwood Mac, Talking Heads, The Smiths, Pixies, Boyz II Men, Nirvana un Red Hot Chili Peppers.
Protams, pašiem koristiem tas ir radikālākais veids, kā cīnīties ar vecuma marasmu, kā aizmirst par Parkinsonu un Alcheimeru. Šī izrāde nav cirks, tajā nav ne kiča, ne vulgaritātes, ne sarkastiska humora - vecīšus neviens neizmanto un neizsmej. Ir jau labāk ceļot pa pasauli un baudīt aplausus, nevis garlaikoties veco ļaužu pansionātā Masačūsetsā un gaidīt, kad tevi beidzot apciemos bērni un mazmazbērni. Daudz patīkamāk uzņemties iniciatīvu un teikt: piedodiet, bet vecvecmāmiņa ar draugiem dodas Eiropas turnejā!