Kā tas notiek, esmu izbaudījusi uz savas ādas, jo mani Paula mūzika negaidot uzrunāja tieši tad, kad, mācīdamās Dārziņskolā, spiedu vai ausis ciet, kad vecāki uz tikko iegādātā plašu atskaņotāja jau kuro reizi (cik var???) drillēja Raimondpaula slaveno pirmo autorplati (Melodija, 1969, ar melnbalto fotoportretu sarkanā ierāmējumā). Kamēr mēs, topošo mūziķu paaudze, viņu principiāli ignorējām, Pauls pēkšņi nāca klajā ar pilnīgi jaunu pavērsienu, ar Modo ierakstot dziesmas ar Dainas Avotiņas vārdiem (1973) O, roks, kas eksistenciāli «kož un plēš» kā zirneklis (dziesmā Ne jau es). Tajā brīdī R. Pauls iemantoja spurainās jaunatnes atzinību. Drīz viņš jau koncertēja kopā ar slaveno Dārziņskolas zēnu kori. Viņa daudzpusības atvēziens ir no estrādes orķestra līdz pat Dziesmu svētkiem, no opapiem līdz Dzeguzītei un Brodveja iedvesmotiem mūzikliem.
Kāpēc R. Paula dziesmas nenoveco? Manuprāt, Maestro mūzikas iedarbības spēka atslēgas vārdi ir: 1. Melodiskums. 2. Sentiments. 3. Daudzpusība. 4. Intuīcija (ieraudzīt arvien jaunus īstos dziesmu izpildītājus, dzeju, aktualitāti). 5. Paša kā atskaņotājmūziķa šarms.
R. Paula unikālajiem melodiķa dotumiem labs sabiedrotais ir viņa profesionālisms un talants, kas ļāvis savā mūzikā integrēt latviešu un citu tautu mūzikas intonācijas (no tikai nojaušama etniskā koda līdz spilgtām tautas dziesmu apdarēm, arī latviešu ziņģēm vai slāviskām romancēm, līdz vācu šlāgera, džeza, blūza, (ārt)roka, franču šansona intonācijām un ritmiem). R. Pauls ir arī ekspresīvā, dzīvā dialogā ar klasiskās mūzikas lielmeistariem. Un ir neatkārtojams, pie klavierēm spēlējoties ar raksturīgo īso piesitienu Djūka Elingtona garā.