Tas droši vien 83 gadu vecumā rozā tērptajai lēdijai jeb Her Majesty nenācās viegli. Tomēr - izrādās, pat karalienei ir perfekta humora izjūta, ar abām lomām viņa tika galā, acis nepamirkšķinot. Tieši humors, šova cilvēciskais, uz cilvēkiem kā individuālām būtnēm, nevis «bezpersonisku masu, lēto darbaspēku» (atcerieties Pekinas necilvēcīgi grandiozo šovu!) orientētais izrādes mērogs, nepārtraukti klātesošā pašironijas nianse, uzsvars uz britiskajām vērtībām un vienlaikus mūslaiku Londonas multikulturālisma jezgas piešprice - tas viss kopā ar savas - jā, savulaik pār pasauli valdījušās britu impērijas - vēstures un izcilās kultūras klasikas cienīšanu nodrošināja Londonas ceremonijai triumfālus panākumus. Kurš gan cits, ja ne daudzinātā britu «melnā humora» piekritējs spētu sasēdināt vienā orķestrī kopā Londonas virtuozos simfoniķus, vienu no pasaules labākajiem diriģentiem seru Saimonu Retlu un rūdīto idiotu misteru Bīnu (lielisko Rovanu Atkinsonu), turklāt liekot tiem kopā spēlēt leģendāru skaņdarbu - himnisko odu garā stiprajiem sportistiem no filmas Chariots of Fire? Kurš gan cits, ja ne narkotiskā kinotripa Trainspotting (Vilcienvakte) režisors spētu izgudrot kopsakarības starp Šekspīra ģeniālās lugas Vētra maģiskā personāža Kalibana tekstu par «trokšņiem pilno salu» un Viktorijas laikmeta gudrāko inženieri seru Izembardu Brunelu (tieši tāpēc aktieris Kenets Brana bija tērpts kā precīzs Brunela portrets, kaut lasīja Šekspīra maģiski skaistos tekstus), kura Anglijas industrializācijas vīzijas dēļ notika idilliskās zaļās salas, jā, varmācīga pārvēršanās metāllietuvju dūmeņu un melnās proletāriešu masas «okupētā» netīrā zemē ar uzvarējušu smago industriju, - šis šova laukuma transformāciju skats vienlaikus sajūsmināja un šķita baiss. Jo par tām 40 dzīvajām aitiņām, 50 vistām un cik tur gotiņām uz skatuves tak iesāpējās sirds katram! Idilles upurēšana progresa vārdā.
Denijs Boils savu izrādi veidoja tieši uz šādiem kontrastiem - vienlaikus apliecinot britiskuma varenību pasaulē un apšaubot vai ironizējot par to. Pats šovs līdzinājās sirreālam sapnim - kad vienlaikus vienā «ģeopolitiskajā teritorijā» sadzīvo bītli un panki, Džoana Roulinga «dzīvajā» lasa Pīteru Penu - pasaulē slavenāko stāstu par zēnu, kurš negribēja izaugt liels -, skan Maika Oldfīlda ģeniālie Tubular Bells un turpat dīvaiņi no Arctic Monkeys rimeiko kulta hitu Come Together, Sex Pistols jauki sadzīvo ar Vangeli, karaliskie simforoka klasiķi The Queen - ar alternatīvo popsu no Underworld, kosmiskais panks Deivids Bovijs - ar Diziju Raskalu un Sugababes un simtiem virs stadiona lidojošu dzīvu Mēriju Popinsu pieveic nāvneša Voldemorta lelli. Kamēr finālā kā neoficiālā olimpiādes ziņģe noskan sera Pola Makartnija Hey Jude - kas kaut ko tādu spēja iedomāt? Jāatzīst - visai narkotisks ceļojums! Ne velti jau pirmdien The Guardian iznāk ar milzu virsrakstu pirmajā lappusē - «Mums kā nācijai ir jāsaprot, kas mēs esam» - lūk, kādu jautājumu rosinājis Boila līdz detaļas sīkumam pārdomātais konceptuālais mākslas darbs.
Proud to be british/lepojos, ka esmu brits - tāds bija vispopulārākais sauklis, kas pēc trīs stundas un 48 minūtes ilgušā ceremoniāla ar šovu, sportistu parādi un olimpiskās uguns aizdegšanas pārsteigumu aplidoja tvitersfēru, un tas skanēja no dažādiem «avotiem», sākot ar pašu šī muzikāli teatrālā, aizkustinošā un brīžam mulsinošā ļembasta autoru - kino un teātra režisoru Deniju Boilu, beidzot ar Angliju sen pametušo supermodeli, reiz spējīgu sportistu Deividu Bekhemu, kuram šoreiz bija iedalīta olimpiskās lāpas vedēja - ūdenstaksista lomiņa. Toties vienīgais «līdz beidzamam glabātais šova noslēpums» - kuram sportistam būs gods aizdegt uguni stadionā - tika atrisināts tik eleganti: no desmitiem gaismas toverīšu, kurus aizdedza astoņi jauni britu sportisti, virs stadiona uzslējās milzu uguns biķeris, simboliski apliecinot olimpisko kopības ideju. Viens ir visi, un visi ir viens.
Pasaules masu mediji lielākoties vērtē Londonas olimpiādes atklāšanas šovu kā «ārkārtīgi spožu, izdevušos, fantastisku, pārsteidzošu, lielisku, izcilu, hipnotisku, nepārspējamu, izdomas brīvībā burtiski uzspridzinošu» un citos superlatīvos, bet globālās sajūsmas kopkorī dzirdamas arī skeptiskākas atsauksmes - «šovs bija pārāk skaļš, juceklīgs, murgains» (The New York Times), «tas bija vislabākais joks iekšējais lietošanai» (Washington Post), «pārāk lokāls un grūti saprotams vienkāršajai tautai» (Izvestija), tomēr franču Le Parisien, šķiet, trāpījis desmitniekā: «Šovs bija karalisks, smalks un tik jocīgs, ka vienaldzīgu neatstāja nevienu, pat ja jūs no britu kultūras nezināt neko, - pēc režisora Denija Boila, dizainera Marka Fišera un 10 tūkstošu brīvprātīgo iespaidīgās performances uzreiz gribas skriet uz bibliotēku un kļūt acīgākam.»