Nav pat vainīgs šīs iestādes atbildīgais priekšnieks, kurš dod rīkojumu - pieslēgt vai nepieslēgt siltumu. Kā zināms, ir izstrādāta sistēma jeb (ne) kārtība, ka namu iedzīvotājiem ir jālūdz atskrūvēt attiecīgos siltuma palaides mehānismus. Bet, ja nelūdz, tad... Iztēlē zīmēju jau briesmīgas Ļeņingradas blokādes ainas, kādas savulaik redzētas daudzās padomju filmās.
Starp citu, interesanti - kad šajos laikos cenšas vairot optimismu, bieži par pozitīvu paraugu izvēlas vecas kā mūžība tantes, kas vieniem vārdiem vai otriem saka apmēram tā: karu (varbūt pat divus) esmu pārdzīvojusi, pārdzīvošu arī šo...
Piedodiet, vai karu? Kādus 60 gadus, par laimi, kara nav bijis, un blokāde arī tā kā nav manīta. Kādu liesti esam izraudzījušies, lai samērotos?
Taču atgriezīsimies pie Rīgas siltuma, kura darbiniece cieta no manas nesavaldības. (Ne)kārtību nav izdomājusi viņa, un laikam arī Rīgas siltums ne. Kaut gan - kāds tomēr to ir izsmadzeņojis un vicina kā karogu. Vienojieties savā namā (par lūgumu), un... jums tiks dots. Esmu no laikiem, kad vēl skandināja saukli «Visu zemju proletārieši, savienojieties!», un toreiz, starp citu, tam pat varēja būt loģika. Jo proletārieši (pēc definīcijas) visi bija pliki kā baznīcas žurkas un varēja zaudēt, kā komunisma klasiķi apgalvoja, tikai savas važas. Tagad mūsu mājas kāpņu telpā ir 15 dzīvokļu, katrā stāvā - trīs, un iemītnieki tajos atšķiras pēc dažādām pazīmēm. Arī pēc alkoholisko dzērienu un narkotiku patēriņa, kas lielā mērā saistīts ar darba prieku, kura trūkums bijis manāms daudz senāk par jebkādu krīzi. Ja par krīzi, protams, neuzskata pašu dzīvi kā eksistenciālu pārbaudījumu.
Nekāda vienošanās, šķiet, nesanāks arī ar tiem, kas savu dzīvokli izīrē arvien jauniem iemītniekiem. Skat, atkal nomainījušies! Ir dzīvoklis, kas ziemu regulāri paliek tukšs, laikam taču atrodot maizi siltākos platuma grādos. Kāda velna pēc tam vajadzīgs siltums?! Mūsu mājā diemžēl nedzīvo daudz pensionāru, jo viņi taču prastos trīcošām rokām sagrabināt maksājumu. Bet tēvainis ar BMW, izskatās, jau tāpēc vien dzimis, lai justos kā radības kronis, uz kuru mirstīgo likumi (maksājumi) neattiecas.
Vārdu sakot, šī sistēma ir dibināta pēc principa - savienot nesavienojamo, vienoties, kur vienošanās nav iespējama... Taču arī par to nav šis stāsts. Bet gan par histēriju. Kā gan solīds cilvēks var līdz tai nonākt? Izrādās, var un pavisam vienkārši. Tam ir sakrituši un radīti visi priekšnoteikumi. Tumsa, pārāk agri atskrējis saltums, vējš maciņā un pastāvīgi draudi, ka tas pāraugs orkānā, atņemot ne tikai sapņus, cerības, ticību, bet arī pēdējo kumosu... Kas tad paliks pāri? Cilvēks ir tā sašņorēts, samocīts, ka tikai pieskaries, tramvajam strauji bremzējot, un viņš ņems un uzsprāgs.
Jo satraucošāk, ka līdz tādam stāvoklim nonāk cilvēki, kuriem pēc viņu profesionālās piederības tas nebūtu pieļaujams. Es domāju pirmām kārtām savus amata brāļus (māsas). Zināms, esam jūtīgi cilvēki, un tas ir labi - cauri biezai ādai sabiedrības sāpes nevarēsim sajust. Saprotams arī, ka gadu gaitā gluži kā reflekss izstrādājies pieradums pie kases lodziņa saņemt savas pienākošās banknotes, bet te, raugi, uzradies kaut kāds Almunija, kurš grib budžetu sabalansēt... Pavisam cilvēciski ir, ka vieni (īpašnieki) patīk un otri jau a priori nepatīk, tomēr uzskatīt, ka miljoniem vērtu pirkumu var pārpirkt par smiekla naudu, ar ko nevar nosegt pat parādus... Sociālisms, paldies dievam, ar neefektīvas saimniekošanas principiem ir miris.
Skaidrs arī, ka katram no mums ir savi kursabiedri, draugi un draugu draugi ar šo pašu nodarbošanos, un tomēr - cik tālu var aiziet draugu būšanā, aizmirstot pamatbausli - tev nebūs secinājumus būvēt uz vienpusīgiem (izdomātiem) faktiem, bet objektīvi noskaidrot patiesību.
Žurnālisti, vismaz daļa, noteikti ir trauslas būtnes, bet... ja nu kāds viņu labilitāti gluži vienkārši grib izmantot?
Vienīgais mierinājums, ka vismaz kādu brīdi ausis neskar drudžainā aktivitāte, ar kādu cenšas pierādīt, ka drukātajiem medijiem jau iešūpots kapa zvans. Šekspīram ir tāds skaists un varbūt universāls lugas nosaukums Liela brēka, maza vilna.