Tas bija noslēpums, svētums, ko nevienam nedrīkstēja izpaust. To nelikvidēja arī vistumšākajā laikā, kad par tādu relikviju glabāšanu draudēja lielas briesmas. Lata atkalparādīšanās apritē bija kā Gaismas pils augšāmcelšanās.
Otra puse - saimnieciskā. Neesmu informēta, kādā veidā pāreja uz eironaudu sekmēs mūsu ekonomikas atzelšanu, kādi būs ieguvumi, vai būs zaudējumi, vai būsim neatkarīgi un patstāvīgi. Negribas akli ticēt tiem ierēdņiem, kuriem tā gribas nokļūt eirozonā. Politika nav tikai ierēdņu un žurnālistu lieta. Nezinu, kāda būs eironākotne, kāda būs manas valsts nākotne. Lielas summas tiek tērētas integrācijas vajadzībām. Atgādināšu, ka integrācija (latīņu valodā integer - viengabalains) ir kādu atsevišķu daļu apvienošana veselā vienībā. Saplūdīs arī valūta. Bet motivācijas, nākotnes redzējuma plašsaziņas līdzekļos eiroentuziastu skatījumā maz.
Dzīvojam pārmaiņu laikā, un jārēķinās, ka neglābjami grūst vecā vērtību sistēma, sev līdzi ņemot arī latu, - vai nu to gribam, vai ne. Galu galā - nauda, karogs ir tikai atribūti, sirdij dārgi, bet atribūti. Galvenais, lai mēs spētu saglabāt latviskumu, savu Latviju. Bet tas atkarīgs tikai no mums pašiem. Ārija Elksne teikusi: «Nav latviskums rūtainos brunčos/Un dzeltenās pastalās nav,/Bet apziņā, ka caur godu/Un gaismu mums jāpastāv.»
Beatrise Neimane
Izdomājiet ko citu!
Esmu pret eiro ieviešanu Latvijā! Protams, mūsu vadoņiem gribas vismaz kaut ko paliekošu atstāt Latvijas vēstures grāmatā. Kaut ko tādu, par ko atcerētos vismaz mūsu bērni, taču šī nebūs īstā reize - izdomājiet ko citu! Finansiālās problēmas, kas skārušas Grieķiju, Portugāli, Kipru, Latvijas iedzīvotāji var uztvert kā avīžu ziņu, kas tieši mūs neskar. Taču pēc eiro ieviešanas ikviena vēsts, kas saistīta ar eirozonas stabilitāti tieši sitīs pa kabatu katram Latvijas iedzīvotājam. Bez ievērības nevar atstāt britu premjera Deivida Kamerona paziņojumu savai tautai par referenduma rīkošanu par Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības. Tātad pat tādas bagātas lielvalsts tauta - nodokļu maksātāji - nav ar mieru šķirties no savas naudiņas par pliku paldies. Arī Vācijas nodokļu maksātāji brīdina Angelu Merkeli, ka nav sajūsmā par centieniem glābt kopējo valūtu par viņu naudu.
Vai tad jums, latvieši, nešķiet, ka mūsu Latvija arvien vairāk zaudē savu neatkarību? Mūsu audzētās cukurbietes neatbilst Eiropas standartiem. Latvieši taču var lietot no Eiropas ievesto, sintētiski gatavoto. Un tā pakāpeniski tiek iznīcinātas visas Latvijas ražotnes. Faktiski jau tagad izzudusi tāda cilvēku šķira kā strādnieki un zemnieki, toties ierēdņu skaits, kas pārtiek no valsts naudiņas, ir vismaz divas reizes lielāks, nekā nepieciešams. Neviena valsts, pat visbagātākā, nevar uzturēt tādu ierēdņu skaitu, kaut arī vēl vairāk samazinātu pensijas, palielinātu pensijas vecumu, mazāk naudiņas atvēlētu veselībai un gudrību kaltuvēm. Šodien vēl kaut kā spirināmies dzīves āliņģī, bet pēc eiro ieviešanas Latvija savu neatkarību būs zaudējusi. Arvien biežāk no veciem vīriem, tiem, kas cēla barikādes un pie Pulvertorņa kurināja ugunskurus, dzird sakām: «Es gribu atpakaļ krievus, okupācijā tomēr bija labāka dzīve.» Tikai latvieša patriotisms, dzimtenes mīlestība neļauj skaļi bļaustīties vai citādi izrādīties, bet katra pacietība reiz izsīkst.
Aicinu latviešu tautu darīt visu iespējamo, varbūt pat neiespējamo, lai saglabātu Latviju latviešiem ar savu nacionālo naudas vienību - latu!
Valdis Stūre
Jau septītā nauda
Ja kurss stingri nemainīgs, nav svarīgi, kā nauda saucas. Vienīgās neērtības varētu būt lielas vērtības atšķirības gadījumā, kā tas sanāktu, ja Latvija pārietu uz Zimbabves dolāriem, - tad uz veikalu pēc dienišķās maizes nāktos doties ar lielu somu, bet, pērkot ko gruntīgāku, būtu nepieciešama ķerra. Protams, neliela problēma radīsies eiro izmēru dēļ, jo banknotes ir ne vien dažādas, bet arī lielākas. Dažam labam, kam pieturas nauda, būs jāiegādājas atbilstoša lieluma maks. Taču sīknauda problēmas neradīs, un, tā kā tie ir metāla ripulīši, - jo vairāk, jo labāk. To smagums patīkami sildīs sirdi. Vēl patīkamāks ir jaunības gadu, kad zāle bija zaļāka, atgādinājums, jo toreiz tas, ko sauca par naudu (rubļiem), arī bija dažādā lielumā.
Būtu bijis es māņticīgs, rosinātu uzskatīt septiņi par laimīgo skaitli, - tad noteikti priecātos, jo būšu sagaidījis sava mūža septīto naudu. Bet simboliskā vērtība - kā latviskuma apliecinājums - latam pieaugs tieši tad, kad tas kļūs par eksponējamu piemiņas zīmi, ko nevar no rokas rokā deldēt.
Sandris Romanovskis