Maijs Dzintaram visu mūžu kaut kā bijis īpašs mēnesis. Tieši ap dzimšanas laiku septiņus gadus pirms paša aizsaulē aizgāja viņa sieva Skaidrīte, mīļotā, mīļākā, mūža un dzīves draugs, kurai galējā vientulībā rakstīts: «Tavas ainavas ir gaišas, vieglas ziemeļu krāsas, tavas sejas ir domīgas, drūmas. Pati sevi tu rādi aiz septiņiem zieģeļiem ieslēgtu. Resnais puika palika viens, ar tavām līnijām. Tava seja vēl viņam acīs.»
Sodums Latvijā sagaidīja savus 86, pirms diviem gadiem maijā īsi pirms savas dzimšanas dienas viņa diagnoze, kas saucās tik poētiski - sirds mirdzēšana, sāka viņu nolauzt. Visu mūžu viņš bija ķīmisko zāļu pretinieks, tikai dabas palīdzība. Kumelītes, vilkābele, smiltsērkšķis. Par sava mūža pēdējām dienām viņš teica - tas viss esot tāpēc, ka par maz ēstas ceptās reņģītes, tās pašas vienkāršākās un mazākās.
Viņa mūža pēdējais mēnesis, kas atkal izrādījās maijs, bija medicīnisks brīnums ārstiem. Nekas vairs neliecināja par dzīvības iespējamību, tomēr Dzintars turējās, jo viņam bija sava zināšana un vajadzība - no dzīves viņš aizgāja tieši tajā pašā maija datumā un agrā rīta stundā, kad pirms septiņiem gadiem viņa sieva Skaidrīte.
Lai arī Sodumam likās, ka dzīve bez viņas vairs nesagādā prieku, viņš bija pārliecināts, ka Skaidrīte kā labais eņģelis debesīs saplāno viņa vientuļnieka dzīvi un virza visu tā, lai vismaz viņas puika vēlreiz atgrieztos Latvijā. Par to viņi tik daudz svešumā bija domājuši un runājuši, Linnā, Amerikas okeāna liedagā, dziedājuši līgo dziesmas; Stokholmā, Mēlara krastā, ar kamolu kaklā - «dzeguze kūko, dzied lakstīgala, raud mūsu māsiņa svešāji zemē».
Tā arī notika, savas dzīves divus pēdējos gadus Dzintars bija Latvijā. Amerikā Spenseras kapos palikusi maza plāksnīte, kurā viņš izliekas nemirstīgs, blakus Skaidrītei Sodumai, dzimušai Kronbergs, tur iekalts arī Dzintara vārds un dzimšanas gads, bez nāvītes gada un datuma pēc svītriņas.
Šogad Ikšķiles kapos, kur Dzintars atdusas, nedaudz ļaužu viņa dzimšanas dienā tur sakopa, salika puķes, iededzināja svecītes un domās pastāvēja. Viņam būtu bijuši 88. Dzindzin88. Uzrakstot līmeniski, tās būtu divas bezgalības. Tikai tagad, pamazām šķirstot Dzintara arhīvu, parādās tās divas bezgalības, kurās viņš turpina dzīvot valodai. No matemātiskas precizitātes darba rēbusiem līdz caurspīdīgai, emocionālai poētikai. No grāmatu gudrību vieduma līdz intuitīvam cilvēka dabas atminējumam. Kādā vēstulē, kurā skartas lielās lietas, Sodums cita starpā raksta: «Par manu neticību. Svēto Garu es pazīstu. Tas palīdz radīt. Kristīgās dzīves likumus es ievēroju ikdienā. Par skatuves personu Dievu es zinu, ka tajā ērtības labad apvienoti daudzi pagānu dievi, kas mani neinteresē. Dieviņu ir labi pazīt, lai arī viņam ir savas robežas.»
Bet sirds mirdzēšanai, izrādās, robežu nav. Mīlestībā un valodā tā turpinās divās bezgalībās.