Tautas sašutums izvērtās pat vardarbīgos nemieros, U2 solists Bono ar Krievijas progresīvo prezidentu iedzēra tēju, un lielprojekts tika apturēts. Un ne jau ar ceļu būvētājiem šai sakarā Dmitrijs Medvedevs saķērās, bet gan ar savu varas dvīni Vladimiru Putinu un pie reizes arī ar Lužkovu. Bet ne par Piemaskavas ozoliem, aļņiem un lakstīgalām ir stāsts. Tas ir par Kremļa troni, kas, tā nu iegadījies, atrodas Maskavā, kur savukārt mistiskā monolītumā jau 18 gadus valda Lužkovs.
Jo tuvāk nāks 2012. gada prezidenta vēlēšanas Krievijā, jo vairāk interesantu pavērsienu būs, un Krievijas oficiozajos medijos izvērstā kampaņa Lužkova nedarbu atmaskošanai tieši to arī nozīmē: līdzšinējās varas pārdzīvojušais cietais vecis kļuvis par simbolisku šķērsli Medvedeva iecerēm. Prezidenta jau vairākkārt spīdoši formulētā valsts modernizācija pēc pāris gadiem tiks saukta par «tikai vārdiem», apšaubot Medvedeva valdīt spēju un attiecīgi arī pārvēlēšanas jēdzīgumu, tāpēc jārīkojas ir steigšus. Medvedevs uzvedas pēc kautiņu klasikas principa: jāpiekauj stiprākais, un pārējie tevi cienīs. Brutāli korumpētās galvaspilsētas mērs ir samērā viegls mērķis, kas sava impozantuma dēļ kritīs ar milzu troksni, Medvedevam garantējot pasaules līmeņa publicitāti.
Ne jau gaidāmās izrādēs dēļ par to vērts runāt. Drīzāk gan to iemeslu dēļ, kas kļuvuši par Lužkova spožumu un postu. Proletāriskās nāģenes valkātājs, kas runā tautai saprotamā tiešumā, tās ikdienas raizēm patiesībā ir attāls. Un ne jau ar to vien, ka, Maskavai smokot apkārtējo ugunsgrēku dūmos, pats pieķer pie atvaļinājuma kādu nedēļiņu, un varbūt pat ne ar to, ka uz pašvaldības bāzes pamanījies sievu padarīt par multimiljardieri, bet galvenokārt ar to, ka Maskava ir trešā dārgākā pilsēta pasaulē, bet dzīves kvalitātes ziņā -viena no pēdējām. Un šī ir ļoti nepatīkama paralēle ar Latviju, kur Lužkovs nesen viesojās ar pompu. Acīmredzot tāds tādu saprot, jo arī Latvijā pilnīgi absurdā kārtā ir laikam gan dārgākā gāze Eiropā, daudzas pārtikas cenas - Vācijas līmenī, apģērbu cenas - vienkārši nesamērīgas un vēl nesen neglīts betona gabals Pierīgā maksāja tikpat vai vēl dārgāk nekā villa Franču Rivjērā. Tikai vidējie ienākumi tādi pamazi, sociālās garantijas - slābanas, ceļi - baismīgi, valsts pārvalde - stagnē. Un kāds nudien tajā ir vainojams. Nelāgajā līdzībā pozitīvs gan ir fakts, ka demokrātiskā sabiedrībā savu vidi varam sakārtot arī bez prezidentūras stingrās rokas. Bet ja ne, tad neglābs arī tā.