Ofēlija, Kristīne, Pindacīša
«Izcila apdāvinātība bez ampluā robežām,» aktrises talantu raksturo teātra zinātnieks Viktors Hausmanis. Vienādi viņai piestāvēja karakula apkakle (Anna Kareņina, Nora), kā adīti cimdi un lakatiņš (Zelma, Indrānu māte). Acīs šķīlušās gan latviskās kaislības (Kristīne, Zenta, Bērziņu Liena, Zāra un Antonija), gan šekspīriskās (Viola, Dezdemona, Ofēlija). «Velta Līne bija tik skaista, ka pret viņu tikai akmens varēja būt vienaldzīgs,» rakstījusi teātra zinātniece Lilija Dzene. Bet daudziem Nacionālā teātra skatītājiem Velta Līne atmiņās paliks kā vienīgā īstā Skroderdienu Silmačos Pindacīša.
Aktrise Velta Līne no dzīves aizgāja astoņdesmit deviņu gadu vecumā Vecgada pēdējās dienas agrā rītā, atbrīvota no zemes kņadas un fiziskuma važām. Tagad viņi - Velta Līne un Gunārs Cilinskis -, nu jau Dieva dārzos, atkal ir skaists aktieru pāris.
Uzliesmoja kā zvaigzne
No 1923. gada 28. augustā dzimušā Grīziņkalna skuķēna par īstu skaistuli izaugušās Veltas Līnes talants tika pamanīts jau studiju laikā. Teātra vēsturnieka Viktora Hausmaņa vārdiem, viņa «uzliesmoja spoži kā zvaigzne»: spilgta, skaista, sievišķīga, šerpa, ar humora izjūtu kā dzīvē, ar skatuvisko šarmu un noslēpumu, ar vokālajām dotībām, sportiski vingra un plastiski izteiksmīga.
1946. gadā Velta Līne ienāk teātrī no skolas sola kā pirmā un tāda arī paliek visa sava aktrises mūža garumā līdz pat 2004. gadam un Alfreda Jaunušana iestudētajai Sensācijai, nospēlējot spilgtākās pasaules un latviešu klasikas mīlētāju lomas. Viņa kā jauniņā nonāca Nacionālā teātra granddāmu ģērbtuvē līdzās Antai Klintij, Mirdzai Šmithenei, Ludmilai Špīlbergai un Bertai Rūmniecei. Bet vēlāk līdzās Elzai Radziņai, Antrai Liedskalniņai, Lidijai Freimanei jau pati veidoja Lielo Aktrišu laikmetu.
Velta Līne ar sev piemītošo humoru asprātīgi komentējusi «lomu sadalījumu»: «Freimanīte jau spēlēja padomju darbiniekus, Elza (Radziņa -red.) - karalienes. Es spēlēju to, kas palika pāri. (Un pēc ilgas pauzes) Skaistās mīlētājas,» no kādas sarunas izrādes Divas sirdis iestudēšanas procesā atceras režisore Indra Roga.
Jūtīgs, stiprs cilvēks
Veltas Līnes biogrāfijā ir īpašs fakts: 2000. gadā Spēlmaņu naktī aktrisi godināja par mūža ieguldījumu, bet vēl pēc trim gadiem - savas 80 gadu jubilejas gadā - Līne vēlreiz kāpa uz skatuves, lai saņemtu balvu kā Gada labākā aktrise - par Fainas Raņevskas lomu A. Obrazcova Divas sirdis (2003) Indras Rogas režijā. Lomā, kuras pamatā ir leģendārās krievu aktrises Fainas Raņevskas prototips, Velta Līne ielika daudz ko no savu pēdējo gadu vientulības sajūtas.
«Ļoti daudz spēka viņai paņēma dēla nāve, kuru viņa neizsakāmi mīlēja. Viņai pēc tam bija grūti saņemties dzīvot,» saka Nacionālā teātra aktrise Ināra Slucka, kurai ir smagi runāt, jo uz skatuves nodibinātās Fainas un Ļiļas attiecības, savā ziņā mātes un meitas attiecības, turpinājušās arī pēc izrādes.
«Brīžam rakstītais teksts saplūda ar dzīvi,» atceras aktrise, kura Veltu Līni apciemojusi arī slimības laikā. «Man bija iespēja satikties ar brīnišķīgu aktrisi un leģendu - lielu spilgtu personību. Šī apbrīnojamā sieviete vienmēr atrada spēku pastāvēt un būt... Viņa bija ļoti jūtīgs cilvēks. Bet arī ļoti stiprs. Nekad nevienam nerādīja savu grūtumu,» stāsta Ināra Slucka, piebilstot, ka visu to, ko viņa tiešām gribētu par Veltu pateikt un ko viņai aktrise nozīmē, jau ir pateikusi Ļiļa izrādē Divas sirdis. «Viņa atļāva sev pietuvoties tikai ļoti nedaudziem cilvēkiem,» Slucka negrib pārspīlēt savu nozīmi, tomēr bijuši brīži, kad Līne viņai ļoti uzticējusies. Aktrise mantojumā no izcilās mākslinieces saņēmusi viņas grima galdiņu. Arī ceļojošais Veltas Līnes gredzens, ko katru gadu par spilgtāko mīlestības izjūtu izdzīvošanu saņem kāda Nacionālā teātra aktrise, par fatāli mīlošās mātes lomu izrādē Pērnvasar negaidot pagājušogad simboliski nonācis Ināras Sluckas pirkstā.