Kaut par intereses trūkumu _Pasaules skaņa_ sūdzēties nevar - filma, kas nosacīti «veltīta» kora _Kamēr..._ un Māra Sirmā vadītajam projektam _Saules dziesmu_ cikla iemūžinājumam - tās īpaši _Kamēr..._ sacerējuši komponisti ar pasaules slavu -, loģiski iekļaujas kora divdesmitgades svinības. Tomēr šī dokumentālā filma, ko režisējuši divi trīsdesmitgadnieku paaudzes režisori, nav tikai vēl viens elements - puķīte/rozīte pie _Kamēr..._ spožās reputācijas frakas. Filmas autori sev izvirzījuši sarežģītu uzdevumu - gan iemūžināt unikālā projekta _Saules dziesmas_ tapšanu, gan radīt ilūziju par to mītisko «dievišķā radošuma» telpu, kurā mīt gan _Saules dziesmu_ komponisti, gan skaņu radītāji - _Kamēr..._ jaunieši ar Māri Sirmo priekšgalā.
Ko Grūbe un Sīmanis izmanto šī mīta radīšanas vārdā? Interviju fragmentus ar komponistiem, kas lielākajā daļā gadījumu filmēti viņu identitāti definējošās vietās - Gruzijā, Pēterburgā, Lielbritānijā, arī Aļaskā un Japānā -, kora Kamēr... mēģinājumu fiksējumus, apdullinoši skaistas dabas ainavas un, protams, mūziku - Kamēr... dziedājumus. Turklāt filmas materiāls ir lieliski uzfilmēts (operators Andrejs Rudzāts) - skaisti! Pasaules skaņa patiesi ir skaista - ar tās montāžas temporitmu muzikalitāti, ar tās uzsvērto attēla estētismu, kuru «pie zemes» (vai līdzsvarā) ar ainavu uzsvērto dekoratīvismu notur ironiski akcenti. To filmā nav maz, un tie veiksmīgi kalpo kā trausli iezīmēts autoru komentārs, kas liecina - viņi atstāj sev atkāpšanās iespēju no filmā radītās patētiskās absolūtā radošuma telpas, kurā tiek apvienotas gan Kamēr... balsis, gan dabas ainavas, gan komponisti - slavenības. Šī telpa noteikti uzrunās radošo auditoriju, kura ir izsalkusi pēc atgādinājuma - klusam, meditatīvam radīšanas procesam ir īpaša jēga, kas nav saistīta ar brutālo tirgus šaurpierību (klikšķu, reitingu un komercpotenciāla mērīšanu). Sīmanis un Grūbe to rada apzināti, un abu līdzšinējie individuālie meklējumi - Sīmaņa režisētā dokumentālā filma Valkyria Limited - uz spēlfilmas un dokumentālās filmas robežšķirtnes balansējošais veltījums Valkīras iestudējuma procesam Nacionālajā operā -, kā arī Ginta Grūbes TV Vakara interviju pieredze, kurā viņš intervējis pasaules līmeņa vārdus, - liecina, ka radošā procesa fiksācija, arī mistifikācija viņus abus interesē. Izpausmes gan ir bijušas atšķirīgas, un Pasaules skaņā var manīt divu atšķirīgo stilistiku - Sīmaņa muzikālās poētikas meklējumu un Grūbes TV žurnālistikas atskaņu - «salaiduma vietas». Tās nekonfliktē, taču vietumis nesaguļ ideāli.
Var arī jautāt, kāpēc autori izraudzījušies tieši tos komponistus (piecus no 17 projekta dalībniekiem), kurus izraudzījušies, kālab tieši Kančeli un Desjatņikovam ir atvēlēta spilgtākā vieta - vai tāpēc, ka abi ir «inčīgi» tipi? Turklāt mākslinieku ekscentrisms tradicionāli ir bijis medusmaize dokumentālajam kino, ļaujot ieraudzīt to, ko nav lemts pieredzēt publiskajā telpā. Turklāt dāsni ekscentriskas iezīmes filmas autori piešķīruši arī «maigajam diktatoram» Mārim Sirmajam, iemūžinot diriģenta piekopto dresūru Kamēr... mēģinājumos.
Filmas ironiskās detaļas - trāpīgi novērojumi (japāņu koristi, Desjatņikova izrunāšanās par mākslu un kaimiņu Vasju u. c.) atsver gan filmas dekoratīvismu, gan arī ne vienmēr motivēto materiāla atlasi, mīkstinot potenciālos pārmetumus «kultūrsuvenīra» radīšanā. Jāpiebilst, ka Pasaules skaņa no mārketinga viedokļa jau ir veiksmīgs produkts (to ir iegādājušās vairākas ārzemju televīzijas). Filmas varoņi un tās skanējums (Kamēr...!) ir konvertējamas vienības - kaut potenciālajai ārzemju auditorijai netraucētu arī konkrētāk komunicētas grafiskās zīmes (izvērstāki titri). Filmas finālā Gija Kančeli saka viedos vārdus par mākslu kā ideālu apmānu/ilūziju. Tandēms Sīmanis un Grūbe apzināti tiecas šai ilūzijai piešķirt ilgstamību laikā (filmas garums - 61 min), tēlainībā un skanējumā.