Dace Namsone
Dzīve skolā mainās, un mēs varam aizbraukt uz daudzām skolām un apskatīties, ka tiešām šīs sadarbības metodes skolotājs ņem pretī. Bet mums nāk līdzi mantojumā autoritārais domāšanas modelis. Skolotāji nereti saka un raksta anketās, ka tas prasa sevi lauzt. Skaidrs, ka ne visi ir gatavi sevi lauzt, jo tas prasa gluži citām acīm paskatīties uz to, ko tas nozīmē - mācīt skolā. Tā problēma ir diezgan dziļa, un šis jautājums nav atrisināms ne dažos mēnešos, ne vienā vai divos gados. Tajā pašā laikā tas noteikti nav atkarīgs no cilvēka gadiem, jo ir mums stereotips, ka tikai jauni skolotāji var skolā ienest jaunas vēsmas. Tas noteikti tā nav.
Zane Oliņa
Iespējamās misijas direktore
Skola vienmēr ir bijusi ļoti tradicionāla, nav runa tikai par Latviju. Visā pasaulē tā ir problēma, ka skolotājs ieiet klasē un aizver aiz sevis durvis. Viņam apkārt ir četras sienas, un nenāciet neviens iekšā. Pati skolas organizācija, ķieģeļu sienas starp klasēm ir tās, kas nesekmē sadarbību ikdienā. Šobrīd mums ir atvērtie biroji. Faktiski visur pasaulē ir atvērtā biroja princips, nevis katram savs mazais kabinets. Skolai arī ir jāiet tas ceļš. Tāpēc jāmainās fiziski veidam, kā skola izskatās. Līdz ar to - arī tam, kā cilvēki skolā darbojas. Kad skolotājs uzdrošināsies savu praksi rādīt un par to runāt ar citu kolēģi, tad arī sadarbība ar skolēniem būs pilnīgi citādāka.
Daiga Kalēja-Gasparoviča
Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas lektore
Skolotājs neiet klasē mācīt. Skolotājs mācās no bērniem, bērni no skolotāja, un skolotājs ir tas, kas šo sadarbību organizē. Bet diemžēl psiholoģiskā pozīcija no augšas uz leju, ka bērns ir kaut kas mazs un dumjš, dominē. Skolotāji neapjēdz, ka pedagoģiskā procesā rezultāts ir procesā ieguldītais, nevis produkts. Ja skolotājs orientēts uz to, ka viņam no bērna jāsaņem rezultāts, tad skaidri iezīmēsies, ka ir talantīgi un mazāk talantīgi bērni, un pēc tam ar sāpi skolēns atzīst, ka viņš to nevar, bet kāpēc cilvēkam tādēļ atņemt prieku piedalīties šajā procesā.