Daudzus gadus Latvijā smaku mērījumus veic Latvijas Vides ģeoloģijas un meteoroloģijas centra (LVĢMC) laboratorija Jūrmalā. Līdz šim tā tika uzskatīta par vienīgo smaku mērītāju Baltijā, taču pirms pāris mēnešiem ūdens, augsnes un gaisa kvalitātes testēšanai akreditēta arī laboratorija Vides audits.
Svarīgākais ir deguns
LVĢMC laboratorija neizskatās pēc laboratorijas klasiskā izpratnē. Centra pārstāvis Guntis Jansons Dienu ieved nelielā telpā, kuras centrā novietots aparāts. Ap iekārtu ir četri krēsli, kas paredzēti testēšanas ekspertiem. Kaut gan ierīce nav noslogota, pārbaudāmo paraugu skaits pieaug. Šogad pārbaudītas jau 130 smakas, pērn šāds daudzums bijis gada laikā. «Cilvēki pieraduši sūdzēties un dara to bieži. Nesen liels «troksnis» bija no Alsungas, iedzīvotāji ziņoja, ka tur smird. Aizbraucām, nomērījām, bet nekā. Smirdēt smird, bet pieļaujamo slieksni nepārsniedz,» stāsta G. Jansons. Vislielākās sūdzības ir par ostu termināļiem un zivju pārstrādes uzņēmumiem. Smakas īpaši izplatās sliktos laikapstākļos, jo tad dūmi neceļas augšup, bet burtiski pieplok zemei. Laboratorija nekādus slēdzienus neizdara, tā rezultātus nosūta Valsts vides dienestam (VVD) vai reģionālajām pārvaldēm.
Izrādās, lai noteiktu smakas intensitāti, ierīces loma ir visai maza, galvenais ir cilvēka deguns, un Latvijā nav daudz cilvēku, kuriem ir piemērots ožas jutības slieksnis. «Esam atraduši piecus speciālistus, kas var strādāt, nosakot smakas intensitāti. Atlasē izkrita ļoti daudzi. Es pats pie tā aparāta nesēžos, mans deguns nav piemērots,» nosmej G. Jansons. Smakas mērīšana ir komandas darbs. Katram pēc kārtas aprātā tiek dots atšķaidīts smakas paraugs, tiklīdz speciālists sajūt smaku, viņam jādod signāls, piespiežot pogu. Signāls automātiski tiek fiksēts sistēmā. Paraugs katram ostītājam tiek dots trīs reizes, un ar katru reizi tas tiek vairāk un vairāk atšķaidīts. Kaut gan eksperti precīzi veic savu darbu, smaku problēmu tas neatrisina.
Greizais likums
Ministru kabineta noteikumi nosaka, ka smakas jānovērtē uzņēmumam, kura darbības rezultātā smakas rodas, taču šāds monitorings gandrīz netiek veikts, jo likums radījis neskaidrības un iespēju interpretācijām. Nav arī skaidras nostājas, kā reaģēt uz iedzīvotāju sūdzībām. Tā kā LVĢMC atrodas Jūrmalā, tad speciālistiem būtībā nav iespējas laikus reaģēt, ja smakas paraugs jāņem no kāda avota, piemēram, Ventspilī vai Liepājā.
«Kad ir sūdzība, mums būtu jāpanāk, ka laboratorija tieši tajā brīdī tur atrodas, bet tas nav iespējams, tāpēc bieži neizdodas nomērīt smakas maksimumu,» stāsta SIA Estonian, Latvian & Lithuanian Environment valdes locekle Aiga Kāla. Reizēm mērījumi tiek veikti pat divas nedēļas pēc iesnieguma saņemšanas.
Arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) norāda, ka patlaban uzņēmumu kontrole netiek veikta pienācīgi. Piemēram, ja uzņēmumā smaka noplūdusi brīvdienās, tad mērījumus veikt nav iespējams, jo laboratorija nestrādā. Var izsaukt Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta inspektorus, taču viņiem nav nedz pienākuma, nedz tiesību veikt smakas mērīšanu. Tāpat likums nosaka, ka smaka maksimālo robežu drīkst pārsniegt septiņas dienas gadā. Tā kā mērījumi tiek veikti reti, tad nav arī reāla monitoringa par to, cik tad īsti ilgs bijis posms, kad pārsniegts atļautais. «Ja mēs gribētu tiešām novērtēt, vai pilnībā tiek ievērots normatīvs, tad vajadzētu būt patstāvīgai monitoringa sistēmai. Viens mērījums, protams, var vērst uzmanību uz to, ka ir problēma, bet uz tā pamata nevar teikt, ka bijis pārkāpums,» norāda A. Kāla. Tam piekrīt arī VVD ģenerāldirektores vietniece Aina Stašāne, norādot, ka «pie katra uzņēmuma nenoliksi cilvēku, kas ņem un analizē paraugus». VARAM speciālisti apzinās, ka likumā ir virkne nepilnību, tāpēc regulējumu plānots uzlabot. VARAM pārstāve Kristīne Barševska teic, ka izveidota neformāla darba grupa, tajā piedalās vides institūciju pārstāvji, kuri meklē risinājumus, lai uzlabotu regulējumu: «Tuvākajā laikā VARAM plāno virzīt izsludināšanai jaunus noteikumus.»
Iedzīvotāji sūdzas
VARAM apkopotā veidā nav pieejama informācija par sūdzību dinamiku visā Latvijā. Rīgā VVD gadā saņem vidēji 50 pamatotas iedzīvotāju sūdzības par smakām, tās galvenokārt saistītas ar spēcīgo smaku naftas produktu pārkraušanas laikā. Vienā dienā dienests saņem līdz pat desmit sūdzībām, dažas no tām ir arī kolektīvas, kuras parakstījuši vairāk nekā simts cilvēku. Daudz sūdzību ir arī Alsungā, Ventspilī, Liepājā un citviet.
Nupat nedaudz pieklususi iedzīvotāju neapmierinātība ar Liepājas zivju pārstrādes uzņēmumu Kolumbija. Pašvaldība ar ražotni vienojās, ka maksimālo jaudu zivju kūpināšanas brīdī var attīstīt tikai tad, kad vējš nepūš pilsētas virzienā. Kā Dienai iepriekš atzina uzņēmuma vadītājs Igors Krupņiks, ir diezgan grūti izsekot vēja virzienam, jo tas reizēm mainās ļoti strauji. Viegli nesokas arī cūkaudzēšanas biznesam. Skandāli ap cūku fermu būvniecību uzvirmo ik pa laikam. Nesen tas saistīts ar iecerēto cūku fermas būvniecību Mālpilī. Iedzīvotāju aptaujā atklājies, ka ieceri attīstīt šādu biznesu noraida teju 80% Mālpils iedzīvotāju, kuri pauduši bažas par nepatīkamu smaku un ietekmi uz gaisa kvalitāti.
Uzņēmumi cenšas
Zāļu ražotāja Grindeks kvalitātes direktors Juris Hmeļņickis teic, ka uzņēmums ne reizi nav saņēmis sūdzības no iedzīvotājiem par smakām, tomēr «bijuši gadījumi, kad blakus esošās organizācijas sūdzas. Izpētē atklājās, kā sūdzības bijušas nepamatotas.» Grindeks sadarbojas ar LVĢMC laboratoriju, pēdējās smaku pārbaudes veiktas maijā. Lai novērstu iespējamās smakas, tiek izmantotas slēgtas tehnoloģiskās iekārtas un līdz minimumam samazināti ķīmisko vielu pārkraušanas darbi.
Brīdī, kad tiek maltas kakao pupiņas, salds un spēcīgs aromāts izplatās arī teritorijā ap a/s Laima. Uzņēmuma pārstāve Rita Voronkova Dienai teic, ka Laimas pārstāvji uzmanīgi seko, lai aromāts netraucētu apkārtējiem. «Ražošanā izmantojam īpašus gaisa filtrus. Regulāri veicam smaku mērījumus, pēdējā pārbaude bija pērnā gada novembrī.» Gada laikā uzņēmums nav saņēmis nevienu sūdzību.