Muzikālā teātra leģendas Operas spoks pirmizrāde Vestendā notika 1986. gadā. Izrādi rāda joprojām, protams, atjaunotā izpildītāju sastāvā. Debija Amerikā bija 1988. gadā, un izrāde kļuva par visilgāk rādīto Brodvejas šovu, pēcāk arī Holivudas filmu, kurai pateicoties mūzikls ir pazīstams visā pasaulē. Tas ir atgriezies. «Izgājis dusmu savaldīšanas kursu,» ironizē kritiķi. «Nekādas spriedzes. Trokšņaini, bet garlaicīgi,» piebalso fani. Tomēr būsim godīgi - Operas spoka II izgāšanās faktā skatītāji ir vainojami tāpat kā vecējošie ģēniji aizkulisēs.
Deģenerēts librets
Mīlestība nekad nemirst ir uzskatāmākais piemērs diskusijā, kas risinās Lielbritānijas teātra pasaulē. Krīze prasa savu - budžets mākslai tika ievērojami samazināts jau pavasarī. Tas ietekmē dotētos teātrus, kas par savu misiju līdz šim uzskatījuši mākslas pieejamības nodrošināšanu, saprātīgas biļešu cenas, klasikas un labas laikmetīgās dramaturģijas iestudējumus. Grūtības atspoguļojas repertuārā. Šosezon vairākas nedēļas Londonas teātri spēlējuši tikai izklaidējošu repertuāru. Aktuāls ir jautājums, kā piesaistīt publiku. «Jāsāk domāt par skatītāja vēlmēm,» komentē Barbican centra vadītājs Nikolass Kenjons. «Jāatceras, ka teātri nereti ir vienīgā cilvēka saskarsme ar mākslu,» uzsver The Guardian kritiķe Linna Gārdnere. Teātri rīkojas pa savam, un, kaut Vestendas komerciestādes no finansējuma trūkuma necieš, Mīlestība nekad nemirst ir viens no spilgtākajiem izdabāšanas paraugiem. Viņi skatītājam pajautāja tieši - ko tu gribi redzēt? Atbilde redzama uz Adelphi teātra skatuves.
Jaunā iestudējuma darbība notiek XX gadsimta sākumā Ņujorkā. «Pēc desmit gadiem» Operas spoka galvenais varonis kā Misters Y vada izklaides parku, taču nekādi netiek vaļā no atmiņām par Kristīni. Viņam ir plāns. Neko nenojaušot, skumjā dīva, dāsna kontrakta vilināta, ar vīru un dēlu ierodas Amerikā, bet nokļūst spoka vadītajā cirkā. Tas, kas uz skatuves notiek tālāk, kritiķiem liek sacensties indīgās asprātībās. Jo. Sižets vairākkārt tika testēts, aptaujājot skatītāju fokusgrupas. Vai jums patīk šis tēls? Ko jūs domājat par notikumiem? Ņemot vērā reakciju, librets tika pārstrādāts, minimizējot dēmoniskās pretrunas, ieviešot pozitīvās vērtības. Rezultātā tas ir četru autoru E. L. Vebera, Bena Elona, Glena Steitera un Frederika Forsita darbs, kaut faktiski arī fokusgrupām vajadzētu uzņemties savu atbildības daļu, jo tik ļoti deģenerēts librets E. L. Vebera mūziklā vēl nav redzēts.
Ģimeniskās vērtības
Britu komponista pievilcības noslēpums gadiem bijusi viņa spēja savienot atvieglinātā muzikālā žanra paņēmienus ar «lielās» mākslas problēmām. Operas spoks, franču rakstnieka Gastona Lerū romāna pārstrādājums, piemēram, risināja romantismam raksturīgas problēmas. «Oriģinālās» Kristīnes dilemma ir kļūt par liela mēroga personību vai glītu sejiņu sabiedrībā. Abas lietas nav iespējams dabūt, nākas izšķirties starp gluži nesalīdzināmām mīlestībām - aizraušanos ar Ralfa miesu un spoka garu. Pēdējais turklāt nav nekāds romantiskais varonis, bet gan neatvairāms sociopāts, kurš «mazos cilvēkus» slepkavo pa labi un pa kreisi.
Tāda vēriena problēmas neatradīsiet Mīlestībā. Patiesībā problēmas nav nevienas. Ramina Karimlū iemiesotais spoks, iemācījies savaldīt dusmas, ir mīlīgs kā sasirdzis kaķēns. Sjerras Begesas Kristīnes dvēseles dilemmu «dziedāt vai nedziedāt» jeb izšķiršanos starp zudušo mīlu spoka personā un vīru alkoholiķi (talantīgais Džezefs Milsons) krietni atvieglo fakts, ka pēdējais pavada skatuves laiku vai nu dzerot, vai kliedzot uz bērnu. Aizmirsu pieminēt. Kristīnei un spokam ir desmitgadīgs dēls, par kura bioloģisko izcelsmi - teju vai vienīgo intrigu, kas sižetā būtu iestūķējama, - nav nekādu šaubu.
Izpildītāji dzied augstākajā līmenī, ir fantastiska scenogrāfija un gaismu mākslinieka darbs, kas rada un rāda brīnumu pēc brīnuma (pamatīgas mūra sienas piepeša aizpūšana pa gaisu), ir kinematogrāfiski kvalitatīvs trīsdimensiju lāzeršovs, ir krāšņi kostīmi, dzīvais orķestris. Velti. Izrāde par amerikāniski izprastām ģimenes vērtībām (māte - dziedošs eņģelis mājsaimniece, tēvs - kaut neglīts pēc velna (kāds grimētāja darbs!), toties mīlošs, un bērns, kuram pēkšņās pārmaiņas neraisa nekādas problēmas) ir ļoti garlaicīga. Diemžēl mūzika nav baudāma, bet tikai klausāma un arī vienīgi izrādes kontekstā, kur tās plakanību piesedz inscenējuma ritms.
«Acīmredzot turpmāk aizvien lielāku lomu teātrī spēlēs mākslinieciskais vadītājs,» pārspriedumu par publikas interesēm nobeidz N. Kenjons. Paradokss - tas, ko skatītājs iztēlojas gribam, viņu garlaiko līdz nāvei. Brodvejas iestudējuma pirmizrādes datums jau ir pārcelts, baumo, ka uz nenoteiktu laiku. Teātrim joprojām nākas domāt, kā pārsteigt, nevis izdabāt.